Apskatāma izstāde “Neparastās satikšanās”

Bibliotekāre un spēkavīrs, daiļslidotāja un koklētāja, skolotāja un karavīrs, vēsturnieks un pavāre, diriģente un kinoloģe – dažas neparastas satikšanās, kas Valmierā norisinājās, sagaidot Latvijas simtgadi. Pieredzētais iemūžināts stāstos un fotogrāfijās, kas apskatāmi Valmieras integrētās bibliotēkas 2.stāvā.

Dažādās jomās strādājošu valmieriešu satikšanās bija Valmieras pilsētas pašvaldības aicinājums paskatīties, cik atšķirīgi esam, vienlaikus ieraugot līdzības. Stāsta varoņi akcijā iesaistījās brīvprātīgi un iepazina cits cita ikdienu. Viņi ne tikai dalījās pieredzē, bet arī uzzināja, kādu papildinājumu viņa stāstam “rakstītu” otrs varonis.

Pirmās uz šādu neparastu satikšanos devās Valmieras Drāmas teātra aktrise Ruta Birgere un māksliniece Malvīne Mennika.

Aktrise kādu brīdi kļuva par modeli, demonstrējot Malvīnes veidotu rotu, savukārt māksliniece – par aktrisi, mēģinot “nesamulst” spilgtajās gaismās. Abu dāmu darbā svarīga loma ir tēliem. Rutas kundze stāsta, ka katrai lomai ir “jāatrod būtība, jāizveido tēls un jāsaprot, ko tas domā, kā runā. Ja to atrod, var spēlēt brīvi un “viņa valodā” runāt par dažādām tēmām, ne tikai atrādīt scenārijā rakstīto”. Tēla atrašana ir process arī rotu radīšanā. “Katrai kolekcijai ir kāda tēma. Otrs – tehniskā puse, izprotot, kā veidot kompozīciju, kādas krāsas izvēlēties. Rotas ir simboliskas. Piemēram, vasarā noskrēju savu pirmo maratonu, radās tēma kolekcijai – “būt labākai par vakardienas sevi”.

Nākamajā radošajā sadarbībā bibliotekāre Anita Apine ar spēkavīru Mārtiņu Krūzi no grāmatām bibliotēkā veidoja Ziemassvētku eglīti, aprunājoties, ko katram nozīmē intelektuālais un fiziskais treniņš.

“Esmu lasījis, ka, lai saglabātu spēju iemācīties ko jaunu, ir nepieciešami arī fiziski treniņi, kaut vai regulāras pastaigas. Veselā miesā patiešām mīt vesels gars, ir jābūt līdzsvaram,” tā Mārtiņš. Anita piekrīt, ka grāmatas patiešām rosina domāt, kas ir nenovērtējams ieguvums. Turklāt bibliotēkas darbinieki, kopā apmeklējot fizioterapijas nodarbības un izkustoties sporta zālē, pārliecinājās, ka pēc tam ir pavisam cita sajūta – nogurums atkāpjas, prāts paliek možāks.

Savukārt kādas janvāra dienas pusdienlaikā Valmierā netālu no autoostas garāmgājēji bija liecinieki neparastai ainai. Starp “dzīvu” ielu un steidzīgu blakus esošo veikalu apmeklējumu – mazs dīķis ar nesen tīrītu ledu, jo visu rītu krita pūkainas pārslas, apsniguši koki, koklētāja Dace Priedīte un daiļslidotāja Lueta Siliņa.

Kā Līgas Ančevskas “Ziemassvētkus gaidot” skan kokles pavadījumā vairāku mīnusu stiprā salā un kā kompozīciju izjūt slidotāja, demonstrēja Lueta un Dace, tikko iepazinušās un iepriekš priekšnesumu neizmēģinājušas. Abas dāmas atrada arī daudz līdzību, piemēram, lai skanētu un izskatītos skaisti un viegli, ir jāiegulda liels darbs un jāpārvar ne mazums grūtību.

Neparastas ainas bija vērojamas arī nākamajā satikšanās reizē – spēcīgs un stalts karavīrs, ar bērnudārzniekiem spēlējot paslēpes, pamanījās noslēpties aiz lelles. Pie bērnudārza “Sprīdītis” bērniem un pirmsskolas izglītības skolotājas Initas Miglavas viesojās Zemessardzes 22.kājnieku bataljona Valmieras rotas virsseržants Vilnis Pavlovičs. Kopā tika noskaidrots, cik svarīgi ir ēst putru, izmēģināti daži vingrinājumi un apspriestas pedagoģiskās pieejas pirmsskolas izglītībā un zemessargu mācībās.

Krāsainākā tikšanās norisinājās tieši pirms Lieldienām, pie svētku dekorācijām tiekoties un izšūpojoties Valmieras Drāmas teātra dekoratorei un pilsētas svētku noformējuma autorei Intai Skrastiņai un SIA “VTU Valmiera” autobusa vadītājam Edgaram Zaķim.

“Kas mums saskan – parasta mašīna man ir par pelēcīgu, gribas kaut ko nedaudz atšķirīgu, bet ir jābūt gaumīgi,” tā Edgars. Inta atrod vēl kādu līdzību – arī mākslinieciskā vidē ir jābūt tehniskai domāšanai. “Ir jāzina viss par krāsām, materiāliem, kas ar ko sader, lai izveidotu lietas, kas izskatās uz skatuves kā īstas. Piemēram, izrādē “Muiža kaņepēs” bija jāizdomā, kā izgatavot kaņepes, lai izskatītos dabīgas. “Raudupietē” bija jāizgatavo dabiska vista, kurai aktieris uz skatuves plūc spalvas. Reizēm nākas ilgi domāt, kā īstenot scenogrāfa idejas.”

Savukārt nākamā neparastā tikšanās bija noslēgums Valmieras Mākslas dienu fotoizstādei, kas bija veltīta dzimšanas brīnumam un kurā galvenajā lomā iejutās Vidzemes slimnīcas vecmātes. Par pieredzēto atmiņās dalījās vecmāte Antra Kupriša un fotogrāfs Raivo Sarelainens.

Jautāti, ko domā viens par otra profesiju, abi stāsta varoņi norāda, ka ir apbrīna. “Manuprāt, būt fotogrāfam ir ļoti grūti. Man nepatīk fotografēties, bet Raivo prot nodibināt labu kontaktu, un bildes izdodas ļoti skaistas. Sievietei, ieraugot vecmāti, kura palīdzējusi viņas bērniņam nākt pasaulē, uzreiz raisās atmiņas par laiku, kad gaidīja mazulīti. Šis fotostāsts raisa prieku un mīļumu.” Raivo piekrīt, ka “daudzi cilvēki, jo īpaši vīrieši, baidās no dzemdību procesa. Šajās bildēs var redzēt, ka bērniņa nākšana pasaulē ir ļoti skaists un dabisks process. Iemūžināju arī savas meitas pirmos brīžus šajā pasaulē”.

Valmierā ir kāda īpaša iela – Bruņinieku iela, kas ieved pilsētas senākajā daļā. Divi šīs ielas kaimiņi – pavāre Inita Korne un vēsturnieks Alberts Rokpelnis – satikās, lai uzzinātu, vai abās profesijās ir atrodamas līdzības, vai teicienā par iemīlējušos pavāru un sāls daudzumu ir patiesība un kāds bija katra profesijas izvēles ceļš.

Alberts norāda: “Līdzības varam atrast. Vēsturnieks, lai izpētītu tēmu, meklē dažādus avotus un faktus, kopsakarību. Arī pavārs meklē dažādas garšvielas, metodes, lai nonāktu pie galarezultāta.” Savukārt, runājot par garšvielām, Inita apstiprina, ka teiciens, ka iemīlējies pavārs mēdz ēdienu pārsālīt, patiešām ir patiess. “Ne vienu reizi vien tas ir novērots. Cilvēks ir laimīgs, viņam šķiet, ka vajag piebērt vēl un vēl, pat nejūt, ka kaut kas nav kārtībā, to visu pagaršojot.”

Nākamās Valmieras pilsētas pansionātā satikās kolāžu meistare un māksliniece Egija Zīrāpa un rokdarbniece Maiga Antonija Brivka.

“Esmu dzimusi 1926.gadā. Diez vai kāds šeit ir vecāks par mani,” tā sarunu ar humoru iesāka Maigas kundze. Lai gan Egijai rokdarbi nav mīļākā nodarbe, savukārt Maigas kundze nav mēģinājusi tādu mākslinieciskās izpausmes veidu kā kolāžu veidošanu, abas dāmas savam sirdsdarbam velta daudz laika un domu. Turklāt abu darinājumi iepriecinājuši ne tikai tuviniekus.

Nākamajā neparastajā satikšanās reizē norunātajā vietā ieradās ne tikai Valmieras Mūzikas skolas pedagoģe Inga Zirne un kinoloģe Diāna Koka, bet arī divgadīga bīglu meitene Indila. Atklājās, ka mūzika visām trim dāmām ir svarīga dzīves sastāvdaļa. Tāpat arī Inga un Diāna pārrunāja, kādām rakstura īpašībām jāpiemīt pedagogam un kinologam.

Kopīgu spēka avotu – būšanu mežā – sarunā atrada orientieriste Inguna Valdmane un AS “Valmieras stikla šķiedra” bijusī personāla daļas speciāliste Gunta Vintere. Vai orientēšanās ir domāta visiem un kam pa spēkam ir personāla speciālista amats, bija dāmu galvenā sarunas tēma.

Savukārt līdz stihiju spēkam un dabas varenībai aizrunājās nākamie neparastās satikšanās varoņi – Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona brigādes komandieris Jānis Skrastiņš un dzejniece Daina Sirmā.

“Jānim ar stihijām ir jācīnās, bet mani stihijas iedvesmo. Uguns, ūdens, gaiss un zeme.” Jānis norāda: “Domāju, ka ir maz cilvēku, kas var dabas stihiju priekšā palikt mierīgi. Agrāk bieži braucu uz Kurzemi, kur ir atklātā jūra, tur arī lielāks vējš, kur varēju stundām sēdēt un vērot viļņus. Tā bija sava veida meditācija. Tā ir tāda dabas izrāde, kas piesaista.”

Viņi ar lepnumu izpilda Valmieras neoficiālo himnu – “Dziesma par Valmieru” – un ir vienisprātis, ka Valmieras puikas, neskatoties, cik dzimšanas dienas nosvinētas, spēj velnam izraut ūsas. Neparasto satikšanos pēdējie varoņi bija Ivars Briedis, Valmieras Viestura vidusskolas kādreizējais direktors, kuram, aizejot pensijā, aktīvā rosīšanās nav apsīkusi, un Jurģis Priedītis, Valmieras biznesa inkubatora vadītājs.

“Valmierietis ir tāds, kāds “Dziesmā par Valmieru” – nedaudz revolucionārs, taisnīgs. Tas saskan ar raksturu, tāpēc vienmēr ir laba sajūta šo dziesmu izpildīt,” tā Jurģis. Ivars piekrīt, ka valmierieši ir ļoti patriotiski. Viņš, esot viens no Augstākās Padomes deputātiem, kuri ar 1990.gada 4.maija vēsturisko balsojumu atjaunoja Latvijas Republikas Satversmes darbību, dziesmas vārdus par ūsu izraušanu velnam izpilda ar īpašu sajūtu. “Skatīties un griezties saules virzienā, jo ēnas pusi mēs vienmēr varam atrast – par ko sūdzēties, kreņķēties, ko pārmest. Darīsim labus darbus, lai veicas Latvijai otrajā gadu simtā!” vēl Ivars.

Izstāde Valmieras integrētajā bibliotēkā skatāma līdz 2018.gada izskaņai. Visus stāstus iespējams izlasīt Valmieras mājaslapā www.valmiera.lv, sadaļā “Kultūra”, “Latvijai 100”, “Radošās sadarbības”.

Informāciju sagatavoja:
Zane Bulmeistare
Valmieras pilsētas pašvaldības
Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas
vadītājas vietniece
Mob. tālr.:26443410