Valmieras vasaras teātra festivālā gaidāmas arī pasaules pirmizrādes

Solot līdz šim plašāko izrāžu piedāvājumu un arvien neparastākas norises vietas, strauji tuvojas trešais Valmieras vasaras teātra festivāls, kurā šogad gaidāmas arī pasaules pirmizrādes, starptautiski kopprojekti un atkalsatikšanās jaunā formātā ar izrādēm, kas bija skatāmas pērn.

PROGRAMMA

Pirmo reizi ar īpaši pielāgotu izrādi festivālā piedalīsies arī mājinieki – Valmieras Drāmas teātris. Gatavošanās process rit pilnā sparā.

Viestura Meikšāna laikmetīgā opera “Nezināmais nezināmais” rindojams pie šī gada Valmieras vasaras teātra festivāla starptautiskajiem projektiem. Tajā režisors kopā ar pašmāju un ārvalstu kolēģiem industriālā vidē apcer nezināmo nākotni, klimata izmaiņas un laiku, kurā dzīvojam.

“Parasti tieši festivāla formāti ir tie, kur mēģina atrast ceļus ārā no tādām institucionālām, lielām organizācijām – tas ir svarīgi ne tikai atvest skatītājus uz angāriem, ielām, pagalmiem, bet arī atļaut māksliniekiem domāt plašāk,” ir pārliecināts Viesturs Meikšāns. “Šādi projekti ļauj pamēģināt daudzas lietas, ko mēs nedarītu lielajos teātros un ko varbūt pat neļautu.”

Eksperimentu ārpus klasiska teātra sienām skaņu valodā ietērpis angļu komponists Olivers Kristofs Lī (Oliver Christophe Leith). Viņš atzīst: “Šis projekts man bija izaicinājums, jo lielākoties mūzika ir radīta no automašīnu, no dzinēju skaņām. Tu paņem, piemēram, tvaika lokomotīves skaņu un ieliec to mūzikā. Šis projekts nav domāts kā didaktisks un nesaka neko priekšā.”

Trīs gadu laikā festivāls no dažām izrādēm izaudzis jau līdz piedāvājumam ar vismaz 10 nosaukumiem, kas ir normāla repertuāra apjoms. Un festivāla laikā teātris iemājos visdažādākajās Valmieras vietās – sākot no koncertzāles un beidzot pat ar garšaugu dārzu.

“Viena no tādām efektīgākajām vietām, es domāju, būs tukšais peldbaseins. Tas ir būvēts padomju laikos un ir bijis moderns skolas peldbaseins ar milzīgām palmām un flīzēto baseinu. Cilvēki sēdēs tiešām baseinā,” stāsta režisors, scenogrāfs un Valmieras vasaras teātra festivāla direktors Reinis Suhanovs.

Valmiermuižas laidarā, kas ir vecs muižas laidars, kur turēja lopus, Kārlis Krūmiņš ir izveidojis savu versiju par Sartra “Mušām” un nosaucis to par “Sapni par brīvību”. Festivāla laikā no Valmieras Drāmas teātra bunkura uz mežu tiks pārcelts arī gada sākumā pirmizrādi piedzīvojušais stāsts par padomju varai nevēlamajām meža meitām.

“Mēs nolēmām, ka festivāls ir tā situācija, kad šos meža meitu stāstus nest tajā īstajā vidē – mežā. Tas būs Gaujas krastā, graviņā, ir nakts izrāde ar aktrišu stāstiem. Es domāju, ka tas būs diezgan īpašs piedzīvojums,” skaidro Suhanovs.

Tikmēr mēģinājumus īstā psihoterapeita kabinetā šajās dienās piedzīvo arī režisores Ingas Tropas izrāde “Inuaki, reptilis manī” – pa pusei nopietns sazvērestību teoriju un X-failu sēriju apvienojums.

“Lai varētu saprast, kas tas tāds īsti ir un kā tas nonāca pie manis, – tas varēja būt 2009. gads, pasauli pāršalca vēsts, ka Rumānijā dzīvo tāds deviņus gadus vecs puisēns, kurš apgalvo, ka ir no planētas Inua. Uz zemes viņam ir konkrēta misija – pastāstīt, ka Zeme un šis Visums mainās, un viņš mēģina palīdzēt izskaidrot, kas notiek,” izrādes ieceri plašāk raksturo Inga Tropa.

“Mēs ar Maiju – otru aktrisi – izdomājām bez Ingas satikties, vienkārši tekstus parunāt. Abas divas saķērām paniku, jo pēkšņi likās – par ko tas ir, cilvēki nāks un ies ārā. Atnāca Inga un visu salika pa vietām,” savā pieredzē dalās aktrise Inga Alsiņa-Lasmane. “Mēs to vairāk uztveram kā tādu bērna iekšējo pasauli, un mēs katrs to savu reliģiju uztveram caur savu prizmu.”

Satikt iedvesmojošo planētas Inua iedzīvotāju un pieredzēt teātri ārpus ierastajiem rāmjiem varēs pirmajā augusta nedēļas nogalē Valmierā.

Avots: Latvijas Sabiedriskie mediji