Diskusija "Jauncelsmes ideāli: Baltijas valstu konferencei Bulduros 100"

1920. gada 4. augustā sākās Baltijas valstu konference ("Bulduru konference"), kas Rīgā un Rīgas jūrmalā norisinājās līdz 6. septembrim. Tā bija pirmā lielā un reprezentatīvā starpvalstu konference Latvijā, kurā piedalījās jaundibinātās reģiona valstis (Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Ukraina). Nozīmīgā notikuma atcerei un izvērtēšanai Latvijas Nacionālais vēstures muzejs rīko diskusiju – 25. augustā LNVM konferenču zālē Brīvības bulvārī 32.

Bulduru konferencei līdzīgā formātā jauno valstu diplomāti jau bija tikušies Helsinkos 1920. gada janvārī, kā arī martā Varšavā.

Konferences rīkošana bija Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica iniciatīva. Tā mērķtiecīgi un ar gana lielu vērienu tika īstenota 1920. gada augustā, kad Bulduru viesnīca-kazino uz mēnesi kļuva par sarunu un diskusiju vietu visdažādāko jautājumu apspriešanai – no vispārīgiem reģiona valstu sadarbības jautājumiem līdz sadarbībai kultūrā un mākslās, pievēršoties pat tādām specifiskām tēmām kā sanitārās normas vai noziedznieku izdošanas kārtība.

Plašākas politiskas vienošanās panākt neizdevās – tās izplēnēja valstu savstarpējās pretrunās. Lai gan jaunās valstis vienoja kopīgs liktenis – atbrīvošanās no Krievijas impērijas –, šķēršļus radīja gan Polijas un Lietuvas nesaskaņas, gan Somijas atturība, gan citas problēmas.Vienošanās vieglāk bija panākt konkrētajos, praktiskajos jautājumos, taču lielākā daļa no vairāk nekā 20 konferences rezolūcijām un 11 konvenciju projektiem dzīvē netika realizēti.

Tomēr 1920. gada augusta notikumi ir izšķiroši svarīgi – gan vēsturiski, gan arī simboliski. Bulduru konference bija iespēja Latvijas ārlietu veidotājiem parādīt sevi, un arī 11. augustā noslēgtais Latvijas-Padomju Krievijas miera līgums bija jaunas lappuses pāršķiršana jaunās valsts dzīvē. Neatkarības karš bija noslēdzies, jauncelsmes ideālu gaisotnē sparīgi notika valsts iekārtas, saimniecības, sociālo jautājumu risināšana, bēgļu atgriešanās dzimtenē, Latvija gana pārliecinoši bija arī pieteikusi sevi starptautiskajā politikā. Kā jauncelsmes gaidās 1920. gada jūlija beigās rakstīja Jānis Akuraters: "Nekas no sabrukušā, nekas no Āzijas verdzības idejām nedrīkst mūs tumšot. Ir viegli un tīkami tad stāvēt Eiropas tautu priekšā elastīgiem, tīriem, atsaucīgiem un priecīgiem, jo mēs esam rītdienas tauta un rītdienas valsts".

Par Baltijas valstu konferenci Bulduros un citiem notikumiem pirms 100 gadiem plašāk tiks diskutēts Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā 25. augustā, no 16.00 līdz 18.00.

Vēsturnieku Dr. habil. hist. Aivara Strangas, Dr. hist. Ērika Jēkabsona, Mg. hist. Krišjāņa Brakovska, mākslas vēsturnieku Dr. art. Gintas Gerhardes-Upenieces un Dr. habil. art. Ojāra Spārīša diskusiju vadīs žurnālists Eduards Liniņš.

Sarunās lūkosim gan ieskatīties Bulduru konferences tēmu lokā no politikas līdz kultūras jomai, gan arī plašāk paraudzīties uz 1920. gada norisēm reģionā un to, kas no tābrīža sadarbības mērķiem politikā, militārajā jomā, diplomātijā, kultūras jomā turpmākajos gados piepildījās un kas palika "uz papīra".

Lai ievērotu pulcēšanās noteikumus, pasākuma apmeklējums klātienē būs iespējams tikai ar iepriekšēju pieteikšanos (rakstot uz Lūdzu, ieslēdziet Javascriptu, lai redzētu e-pasta adresi! ), savukārt neklātienē – pieejams video tiešraidē muzeja Facebook lapā, ieraksts – www.lnvm.lv.

// Attēlā: Baltijas valstu konference Bulduros. 1920. gada 3.-4. septembris. Konferences priekšsēdētājs Kārlis Ulmanis centrā,  vicepriekšsēdētājs Zigfrīds Anna Meierovics sestais no kreisās. Fotogrāfs Martiņš Lapiņš. Ārlietu ministrijas arhīvs