Simpozijs “Tagadnes atmiņas”

Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2018 ietvaros „Rīgas mākslas telpā“ norisināsies 2 dienu simpozijs „Tagadnes atmiņas“.

Simpozijs “Tagadnes atmiņas” pulcēs virkni pētnieku, tostarp arī tos, kuri paši ir bijuši daļa no fotogrāfijas vēstures rakstīšanas, lai ar konkrētiem piemēriem ilustrētu fotogrāfijas rakstīšanas vēsturi. Īpaša uzmanība tiks pievērsta materiālam, kas veido šo vēsturi. Pirmkārt, kam pieder un kādā veidā tiek gūta vara noteikt autorus, kuru darbi tiek iekļauti vēstures grāmatās un kādēļ? Piemērām, kāpēc izstādēm ir tik pieticīga loma mākslas vēsturē? Un – kā mainītos vēsture, ja mēs izstādēm piešķirtu lielāku redzamību tās rakstīšanā? Kādā veidā lēnā, bet neatlaidīgā fotogrāfijas iekļaušana vispārpieņemtajā mākslas vēsturē ir mainījusi uztveri par fotogrāfijas un tās paštēlu, jo īpaši pēc digitālās ēras sākuma?

Austriešu fotogrāfijas vēsturnieks Antons Holcers sniegs īsu pārskatu par izmaiņām, kuras pieredzējusi fotogrāfijas vēstures rakstīšanas vēsture. Piemēram, kā nacionalitātes ideja ietekmē vēstures uztveri? Ir naivi uzskatīt, ka politiskais, sociālais un nacionālais konteksts, kura ietvaros attēli tiek kolekcionēti, arhivēti un publicēti, neietekmē to nozīmi, norāda Holcers. Tas vienlīdz attiecas gan uz pasaules, gan Eiropas vai konkrētas valsts fotogrāfijas vēstures rakstību. Lai kā mēs vēlētos domāt par fotogrāfiju kā dokumentu ar objektīvu vērtību, realitāte apliecina, ka vēsturnieka izcelsme ir tikpat būtisks faktors kā fotogrāfa izcelsme vai attēla uzņemšanas reģions.

Nelielās sabiedrībās kā Baltijas valstis vara pār vēsturi bieži vien nonāk vienas personības, nevis institūcijas rokās. Tam par iemeslu ir gan nelielais pētniecības lauks, gan lasītāju loks. Būtu jājautā – cik dažādas fotogrāfijas vēstures, piemēram, Latvija vai Igaunija vispār var atļauties? Tomēr šāda veida monopolam ir arī blaknes, jo šādā situācijā, “monopola pārvaldītājam” pārtraucot savu darbību, neizveidojas pēctecība un neseko viņa darba turpinātāji. Simpozijā šajā kontekstā tiks aplūkoti divi autori. Latvijas mediju pētniece Ilva Skulte savā prezentācijā apskatīs žurnālu “Foto Kvartāls”, kuru 2006. gadā dibināja Alise Tīfentāle.− Līdz 2010. gadam viņa tajā darbojās kā galvenā redaktore, vēlāk kļūstot par vadošo Latvijas fotogrāfijas vēsturnieci un teorētiķi, kura guvusi arī ievērojamu starptautisko atzinību – daļēji pateicoties ilgstošām studijām ASV.

Otrs piemērs ir no Igaunijas. Līdz šim Igaunijas fotogrāfijas vēstures rakstīšana lielā mērā bijusi viena pētnieka, starptautiski plaši atzītā Pētera Linnapa projekts. Viņš ir mākslinieks, kurators, leģendārs pasniedzējs, žurnālists un kritiķis, kurš 2016. gadā izdeva grāmatu History of Estonian Photography (“Igauņu fotogrāfijas vēsture”). Un pirms tās – līdzās neskaitāmiem rakstiem žurnālos – visaptverošu fotogrāfijas teoriju ar nosaukumu Photology (“Fotoloģija”) (2008), nemaz nerunājot par World History of Photography (“Pasaules fotogrāfijas vēsture”) (2013). Linnapa rakstīšanas stratēģijas analizēs viens no Igaunijas vērīgākajiem kritiķiem Marguss Tamms.

Lietuviešu fotogrāfijas vēsturniece un teorētiķe Agne Narušīte apskatīs fotogrāfijas mainīgo statusu pēc tās vēstures (pār)rakstīšanas. Narušīte pati bijusi cieši iesaistīta tās procesos. Savulaik uzrakstījusi visu Lietuvas fotogrāfijas vēsturi, savos nesenākajos pētījumos viņa pievērsusies fotogrāfijas starpstāvokļiem, kuros tiek dokumentētas performances, konceptuālā un attiecību māksla un citas tās pārejošāsformas, pretendējot uz mākslas statusu. Tas ietekmē arī fotogrāfiju kā māksliniecisku praksi, tā kļūst pašrefleksīva, izvairās no sava “fundamentālā” uzdevuma fiksēt gaistošus realitātes mirkļus un uzsver savu starpstāvokli, fotogrāfijas arhitekturālās, muzikālās, teatrālās un kinematogrāfiskās īpašības.

Šī attīstība bija acīmredzama arī “Sāremā biennālē” (1995), Igaunijā, kura bija ne tik daudz atskaites punkts, bet drīzāk unikāls notikums gan Igaunijas fotogrāfijai, gan Igaunijas mākslai kopumā. Biennāles norises laikā Eiropu apceļoja vairākas Baltijas un Igaunijas fotoizstādes, no kurām viena pat nokļuva līdz ASV. Tomēr, ja “Sāremā biennāle” kā nozīmīga laikmetīgās teorētiskās domas manifestācija ir vispārzināma, Igaunijas 20. gs. 90. gadu sākuma fotoizstādes ārvalstīs līdz šim vispār nav pētītas. Igauņu pētniece Annika Totsa simpozijam ir apkopojusi visu pieejamo informāciju, lai raksturotu attēlu, ko tolaik mēģināja eksportēt.

Institūciju lomu vēstures rakstīšanas procesos aplūkos ļoti pazīstamu pētnieku trio. Tēmu atklās Alise Tīfentāle, prezentācijā koncentrējoties uz izstāžu lomu fotogrāfijas vēsturē. Lai gan aktuālajā mākslas dzīvē tām ir liela nozīme, mākslas vēsturē izstādes bieži tiek ignorētas. Fotogrāfijas vēsturnieks no Polijas Adams Mazurs prezentēs visnotaļ specifisku pētījumu par to, kā padomju sistēmas stīvā birokrātija radīja robus sava laika cenzūrā, aiz aktu fotogrāfijas apzīmējuma ļaujot uzplaukt vieglajai pornogrāfijai. Mūsdienu skatījumu uz institūciju lomu fotogrāfijas vēsturē prezentēs pētniece no Somijas Anna-Kaisa Rastenbergere. Šobrīd viņa ir Helsinku Mākslas Universitātes profesore, iepriekš strādājusi Somijas Fotogrāfijas muzejā, tostarp pētot pārmaiņas fotogrāfijas sociālajās lomās. Iespējams, Anna-Kaisa Rastenbergere varēs atbildēt uz jautājumu, vai un kādu apsvērumu dēļ muzeji varētu sākt kolekcionēt selfijus.

Simpozijs ir veltīts iespaidīgajai trīsdaļīgajai sešu sējumu enciklopēdijai The History of European Photography 1900−2000 (“Eiropas fotogrāfijas vēsture 1900−2000”), kuru izdevis Centrāleiropas Fotogrāfijas nams Slovēnijā un koordinējis prof. Vāclavs Maceks.

Grāmatas unikalitāte slēpjas ne tikai tās vērienīgumā un iecerē apkopot simt Eiropas fotogrāfijas vēstures gadus, bet pirmkārt tās izmantoto pētniecības metožu izvēlē. Pētījumus par katru Eiropas valsti rakstījuši eksperti no attiecīgajām valstīm. Pieci no tiem piedalās simpozijā. Šī iemesla dēļ grāmatā pamanāmas ne tikai skatījumu atšķirības, bet arī dažādi fotogrāfijas vēstures rakstības veidi.

Neskatoties uz šī projekta unikalitāti un vērienu – trīs sējumi kopā veido aptuveni 4000 lappuses, darba process ilga 5 gadus –, grāmata saņēmusi pavisam nedaudz atsauksmju, sevišķi Baltijas valstīs.

No 5. aprīļa Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros Rīgā, Liepājā, Cēsīs,  Daugavpilī un Tartu (Igaunija) norisināsies starptautisks laikmetīgas mākslas notikums “Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2018”, piedāvājot apmeklētājiem plašu izstāžu, performanču, simpozija, diskusiju un meistarklašu programmu.

Šogad biennāle pievēršas pašizpratnes jautājumiem – kas mēs esam un kas izvēlamies būt laikā, kad sociālā, politiskā un kultūras dinamika piedāvā arvien jaunas pārtapšanas iespējas. Izvēlētais biennāles nosaukums "I Like Your Face", izmantojot sejas metaforu, izceļ komplicētos identitāšu un nozīmju veidošanas procesus. 

Paldies simpozija atbalstītājiem un sadarbības partneriem: Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas Dome, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, Somijas vēstniecība, Igaunijas Republikas vēstniecība Latvijā, Lux Express, AS “Antalis”, Rixwell Hotel Konventa Sēta, mediji arterritory.com, lsm.lv, Latvijas Radio 1, Radio NABA, laikraksts “IR”, interneta žurnāli “Punctum”, “Satori”

Dalībnieki: Antons Holcers (Anton Holzer, AT), Adams Mazurs (Adam Mazur, PL), Agne Narušīte (Agnė Narušytė, LT), Prof. Anna-Kaisa Rastenbergere (Prof. Anna-Kaisa Rastenberger, FI), Ilva Skulte (LV), Marguss Tamms (Margus Tamm, EE), Alise Tīfentāle (LV), Annika Totsa (Annika Toots, EE)

Kurators: Indreks Grigors (Indrek Grigor, EE)

Attēls:  Publicitātes attēls. Autors: Tāvi Oldbergs

www.rpbiennial.com