Ar Brazīlijas skaņām – 4. maijs Luksemburgā

Šogad, gatavojoties 4.maija svinībām, ļoti iederējās teiciens – “Cilvēks domā, Dievs dara”. Luksemburgas latvieši bija ieplānojuši savus “baltā galdauta svētkus” rīkot brīvajā dabā, kādā Luksemburgas parkā uzklājot skaistu galdu ar paštaisītiem gardumiem. Taču, ieskatoties laika prognozēs, kļuva skaidrs, ka šādu ieceri varētu izbojāt (ne)gaidīts lietus gāziens. Jāmeklē citi varianti. Bija paredzēts, ka latviešu izcelsmes Brazīlijas pianists Paulo Šteinbergs Luksemburgā uzstāsies jūlijā, bet pēkšņi, pavisam negaidīti, asociācijai pienāca ziņa, ka viņa koncerti Luksemburgā notiks 4. un 5. maijā. Kāda lieliska izdevība – apvienot savus neatkarības atjaunošanas deklarācijas dienas svinības ar skaistu vakaru ar latvieti no pavisam citas pasaules malas. Tā nu aši feisbukā tika izziņots, ka pulcēsimies uz nelielu koncertu un pēcāk pāriesim uz tuvējo itāļu restorānu kopīgi pavakariņot pie baltiem galdautiem klātiem galdiem.

Paulo Šteinbergs ir Džeimsa Medisona universitātes (James Madison university) asociēts profesors, koncertējis ASV, Kanādā, Dienvidamerikā, Eiropā un šobrīd gatavojas pirmo reizi arī koncertēt Latvijā (12., 13, un 14. maijā). Tāpat kā Luksemburgā, Latvijā Šteinberga klavierkoncerti ir apvienoti ar prezentāciju – lekciju par Brazīlijas klasisko klaviermūziku “Deja, kliedziens un dziesma: Brazīlijas kultūras atspulgs”. Šteinberga vecāki nonāca Brazīlijas kolonijā pagājušā gadsimta pirmajā pusē un satikās pilsētiņā Nova Odesa; Paulo ir dzimis Sanpaulu. Koncertā viņš spēlēja brazīliešu komponistu Heitora Villa-Lobosa un Ernesto Nazareta (Nazareth) kompozīcijas. Ļoti interesanti bija Šteinberga stāstījumi starp uzstāšanās, Viņš, piemēram, stāstīja par deju choros (kas cēlusies no polkas), bet esot uzskatīta par pārāk vienkāršu Nazareta kompozīcijām un Nazarets šo mūzikas stilu nodēvējis par brazīliešu tango (īpaši tādēļ, ka šajā laikā argentīniešu tango esot bijis ļoti populārs). Nazarets spējis apvienot populāro un klasisko mūziku, ko tik tiešām varējām dzirdēt Šteinberga atskaņotajos gabalos. Villa-Loboss tiek uzskatīts par nozīmīgāko brazīliešu komponistu, bet viņa mūziku reti dzirdam klavieŗu izpildījumā. Tā bija patiesa bauda noklausīties gan stāstījumu, gan virtuozo latviešu izcelsmes pianistu, izpildām šīs kompozīcijas.   

Pēc koncerta Luksemburgas-Latvijas asociācijas priekšsēde Elīna Pinto pateicās māksliniekam par skaisto sniegumu un svētku noskaņas radīšanu, pateicībā pasniedzot viņam bērzu sulas dzirkstošo vīnu. Viņa izcēla šī vakara simbolisko nozīmi – pavisam citas pasaules malas latvietis uzstājas latviešu kopienai Luksemburgā Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas dienā un aicināja visus klātesošos dziedāt Latvijas himnu. Te pēkšņi no skatītāju rindām parādījās mums nepazīstama jauna dāma, kura sēdās pie klavierēm un pavadīja mūsu dziedājumu – izrādījās, ka viņa ar savu ģimeni viesojās Luksemburgā un pievienojās mūsu svētku vakaram. Tā kā publikā bija arī vairāki luksemburdzieši, pie glāzes vīna (ko piedāvāja koncerta zāles Pianos Kelly vadītājs) mums bija izdevība izstāstīt mazliet vairāk par Latviju, latviešiem un kopienu Luksemburgā. Nodziedājām arī dažas latviešu tautasdziesmas. Aprunājoties ar Šteinbergu par viņa radu rakstiem, viņam aši tika piedāvāts jauns vārds – Pauls Akmeņkalns- , kas viņam itin labi patika.

Raitā solī devāmies uz itāļu restorānu Osteria, kur tik tiešām vadība bija uzklausījusi Elīnas lūgumu mums uzklāt baltus galdautus. (Te tiešām jāuzslavē restorāna pretīmnākšanu, jo viņi īpaši mums uzklāja baltus galdautus un piekrita, ka mēs līdz paņemam savu kliņģeri! Pārējie galdi bija klāti ar restorāna pelēkajiem celiņiem.) Viņi bija arī parūpējušies par mazu galdiņu, kur skaisti nolikt kliņģeri – bija brīnišķīgi, ka restorāns piekrita šim it kā sīkumam, jo kliņģeris mums visiem tiešām deva īstu latviešu svētku noskaņu. Pēc brītiņa mums pievienojās arī Paulo Šteinbergs un koncerta organizētāji – varēja redzēt, ka arī viņi izbaudīja mūsu svētkus. Latvieši svētkus nevar nosvinēt bez kādām dziesmām un, pārliecinājušies, ka restorāna vadību un viesus mūsu dziedāšana netraucēs, Luksemburgas priekšpilsētas itāļu restorānā pie baltiem galdautiem klātiem galdiem skanēja “Daugav’ abas malas” un “Nevis slinkojot un pūstot”.

Tā Luksemburgā, Eiropas viducī, pagāja 27. gadskārta kopš Latvijas republikas atjaunošanas deklarācijas parakstīšanas. Valstī, kur pirms 27 gadiem plašāka sabiedrība droši vien maz zināja par latviešiem un viņu centieniem atgūt neatkarību un brīvību. Tagad te dzīvo ap 400 latviešu un par latviešiem luksemburdzieši zina un saprot mūsu tā laika centienus. Atcerējos šo pašu laiku Austrālijā, kad pie mums viesojās Labvakar puiši un visi ar aizturētu elpu sekojām līdz, kāds būs Augstākās Padomes balsojums. Sekoja liela televīzijas, avīžu un radio interese un Labvakar puišiem bija nemitīgs skaidrošanas darbs Austrālijas medijiem. No vienas puses tas šķiet sens laiks, bet, ja pašķirstām savas vecās fotografijas un pārlapojam atmiņas, tad apzināmies, ka esam piedzīvojuši fantastisku laiku! Priecājos, ka pēdējos gados 4. maijā tauta tiek aicināta uz “baltā galdauta svētkiem”, jo tas cilvēkos rada svētku sajūtu. Atceros, ka pirmajos gados Austrālijas latviešiem bija grūti pieņemt 4. maiju kā neatkarības svētkus, jo mums galvenie bija (un visiem ir) 18.novembris. Latvijā šogad dažviet izskanēja kritika par šādu svētku aicinājumu, jo ir cilvēki (un to nav maz), kuŗiem ir grūti baltā galdautu svētkus īstenot. Savukārt mani uzmanīgu padara tas, ka, nosaucot 4. maiju par “baltā galdauta svētkiem”, mēs varbūt aizmirstam, kas īsti aiz tiem slēpjas. Tās bija uzdrīkstēšanās un cerību dienas, kad varējām lepoties ar savu atgūto neatkarību de jure. Dienas, kuŗām vēl sekoja janvāŗa barikādes un pusotra gada gaŗumā neziņas pilns laiks līdz 1991. gada 21. augustā Latvija de facto atguva savu neatkarību.

Informāciju sagatavoja:
Valda Liepiņa