Latvijas Neatkarības karš

Latvijas teritorijā šajā laika posmā pastāvēja trīs valdības ar saviem bruņotajiem spēkiem, Pāvela Bermonta-Avalova (krievu Павел Рафаилович Бермондт-Aвалов, vācu Pavel Bermondt-Avalov) komandētā karaspēka civilpārvalde, atsevišķas Latvijas teritorijas noteiktu laiku atradās Igaunijas, Polijas un Lietuvas jurisdikcijā, liela teritorija kādu laiku atradās lielinieku varā. Neatkarības kara norisēs nozīmīgi bija arī kaimiņvalstu (Igaunijas, Lietuvas, Polijas) centieni nodrošināt savu neatkarību, atbalstot Pagaidu valdību.

Katrai no iesaistītajām armijām un vienībām bija savi mērķi: Latvijas un Latvijas teritorijā esošajām kaimiņvalstu armijām – savas zemes neatkarības un iecerēto robežu nodrošināšana (izraisot arī nopietnas savstarpējas domstarpības), lieliniekiem – “pasaules revolūcijas” izplatīšana, sagrābjot teritorijas, Vācijas armijai – savas ietekmes nodrošināšana reģionā un, iespējams, impērijas atjaunošana savienībā ar pretlieliniecisko Krieviju, vācbaltiešiem – savu pozīciju un vēsturisko privilēģiju daļas saglabāšana jaunajā Latvijas valstī un, iespējams, tās cieša saikne ar Vāciju, pretlielinieciskajiem krievu spēkiem – impērijas vai vismaz nelielinieciskas Krievijas atjaunošana ar Baltijas zemēm tās sastāvā.

Svarīga bija Rietumu sabiedroto lielvalstu nostāja, turklāt sevišķi nozīmīga tā bija līdz 1919. gada vasarai un rudenim, kad, no vienas puses, zem sabiedroto misiju spiediena jūlijā tika parakstīts Latvijas pusei neizdevīgais Strazdumuižas pamiers, kā arī augustā nerealizētais reģiona valstu Nikolaja Judeņiča (Николай Николаевич Юденич) un P. Bermonta spēku līgums par vienotu fronti pret Sarkano armiju, no otras – kauju laikā ar P. Bermonta spēkiem sabiedroto kara kuģi sniedza atbalstu Latvijas armijai. Lielvalstīm oficiāli neatzīstot Latvijas pastāvēšanas likumību un saglabājot cerības uz nelielinieciskās Krievijas atjaunošanu, Latvijā darbojās Lielbritānijas, Francijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) politiskās un militārās misijas. Šīs valstis piešķīra Pagaidu valdībai aizdevumu kara materiālos un medikamentos.

Pulkvedis Oskars Kalpaks. 1919. gads. Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.

Galvenie notikumi

Īsā laikā gandrīz visa Latvijas teritorija, izņemot Liepāju un nelielu teritoriju ap to, nonāca lielinieku rokās, kuri šeit, domājot par Latviju kā “tiltu pasaules revolūcijas liesmas iedegšanā”, pēc Padomju Krievijas valdības rīkojuma izveidoja formāli neatkarīgu, bet patiesībā Padomju Krievijā ietilpstošu valstisku veidojumu – Padomju Latviju. Tās Pētera Stučkas vadītā valdība mobilizācijas ceļā izveidoja vairāk nekā 100 tk vīru lielu armiju, kas bija Padomju Krievijas Sarkanās armijas sastāvdaļa ar vienotu virspavēlnieku. Tika ieviests vispārējs terors un realizēta radikāla agrārā politika, tādējādi dažu mēnešu laikā valdība zaudēja atbalstu. Rezultātu nedeva arī ievērojamais Padomju Latvijas armijas skaitliskais sastāvs.

Stāvokli Liepājā un teritorijā ap to 1919. gada sākumā gandrīz pilnībā kontrolēja vācu militārās iestādes, kas, neuzticoties K. Ulmaņa valdībai, neļāva tai brīvi veikt mobilizāciju (baidoties no lieliniekiem simpatizējošu latviešu apbruņošanas), tāpēc valdība veica vairākas nelielas, vācu varas iestāžu neakceptētas mobilizācijas.

Sākot ar 16. janvāri, 1. latviešu atsevišķais bataljons (vēlāk brigāde) iesaistījās kaujās Kurzemes frontē; bataljona sastāvs pieauga un bruņojuma ziņā kļuva stiprāks. 06.03. pārpratuma dēļ notikušajā sadursmē ar vācu bataljonu krita O. Kalpaks (nomainīja Jānis Balodis). Liepājā, kur nepilnā sastāvā atradās Pagaidu valdība, Tautas padome un jaunformējamie spēki, attiecības ar vācu iestādēm bija saspīlētas. Sevišķi tās pasliktinājās pēc jaunā vācu spēku komandiera Rīdigera fon der Golca (Gustav Adolf Joachim Rüdiger Graf von der Goltz) ierašanās, kurš kļuva par Liepājas gubernatoru un visu Vācijas Bruņoto spēku pavēlnieku Baltijā. Viņu neapmierināja Pagaidu valdības orientācija uz Antantes lielvalstīm, runas par zemes atņemšanu vācu baroniem un pretvāciskais noskaņojums. Līdzīga attieksme bija vācbaltiešu elitei. Martā vācu un latviešu karaspēks sasniedza Lielupes līniju, pēc tam R. fon der Golcs tālāku uzbrukumu apturēja. 07.04. Liepājā no Vācijas ieradās papildu spēki. 16.04. šīs vienības veica pret Pagaidu valdību vērstu apvērsumu, ieņemot valsts iestādes un uz laiku apcietinot vairākus ministrus. K. Ulmanis u. c. patvērās Lielbritānijas misijā, bet pēc tam pārcēlās uz tvaikoni “Saratov”. Varu pārņēma vāciešu izveidota Drošības komiteja, taču neveiksmīgs bija mēģinājums izveidot “direktoriju”, 17.04. civilvaru formāli pārņēma t. s. Borkovska kabinets, bet 26.04. ar R. fon der Golca atbalstu tika izveidota provāciskā mācītāja Andrieva Niedras valdība. Vienlaikus darbu uz tvaikoņa “Saratov” ostas reidā angļu karakuģu apsardzībā turpināja arī K. Ulmaņa Pagaidu valdība.

27.–31.01. Igaunijas armija atbrīvoja dažus Latvijas pagastus, 01.02. – Valku, 12.02. sāka uzbrukumu Ziemeļvidzemē, kur vairākas pilsētas un miesti vairākkārt gāja no rokas rokā. Frontē arvien vairāk latviešu strēlnieku nevēlējās karot ar Igaunijas armiju. 07.01. uz Tallinu kā Pagaidu valdības militārais pārstāvis izbrauca Jorģis Zemitāns, kurš 20.01. panāca Igaunijas puses piekrišanu latviešu rotu izveidošanai lielākajās Igaunijas pilsētās. Diplomātiskais pārstāvis Jānis Ramans un J. Zemitāns 18.02. parakstīja ar Igaunijas valdību vienošanos, kas paredzēja palīdzību Latvijas teritorijas atbrīvošanā un karaspēka izveidi Igaunijas armijā ar noteikumu Igaunijā iekļaut Valku un vairākus latviskus pagastus (vēlāk Latvijas Pagaidu valdība līgumu neatzina). Sakarā ar lielo brīvprātīgo skaitu 31.03. tika izveidota Ziemeļlatvijas brigāde.

1919. gada maija beigās vācu spēki ieņēma Rīgu (latviešu brigāde ienāca pilsētā 23.05.), kur, atriebjoties par padomju režīma realizēto teroru pret iedzīvotājiem, pret latviešiem tika izvērsts terors. Drīz pēc tam Padomju Latvijas armija sabruka, pieaugot dezertēšanai un pāriešanai Igaunijas armijas un landesvēra latviešu vienību pusē.

Pēc Rīgas ieņemšanas vācu spēki nevis sekoja brūkošajai Padomju Latvijas armijai uz Latgali, bet centās pārņemt igauņu un latviešu spēku kontrolēto Vidzemi. Vienlaikus Parīzē notiekošās miera sarunas sasniedza kritisku posmu, radot iespēju reālai karadarbības atjaunošanai, uz ko arī cerēja R. fon der Golca vadītā vācu militārā vadība Latvijā, plānojot ieņemt Vidzemi kā priekšlauku tālākām operācijām. Jūnija sākumā uzsāktais konflikts pēc Rietumu Sabiedroto misiju panāktā pamiera izbeigšanās 19.06. pārauga vairāku dienu ilgās kaujās, kurās vācu daļas pie Cēsīm tika sakautas un igauņu armija tās vajāja līdz pat Rīgas pievārtei. 1. latviešu atsevišķās brigādes vadība Rīgā kauju laikā formāli ievēroja neitralitāti, pret vāciešiem vērstu darbību uzsākot tikai naktī uz 22.06. Sabiedroto spiediena rezultātā 03.07. Strazdumuižā tika parakstīts pamiera līgums, kas paredzēja vācu karaspēka pakāpenisku izvešanu no Latvijas. Rīgu jau bija pametusi A. Niedras valdība un vācu militārie spēki.

Uzvara pie Cēsīm deva iespēju arī K. Ulmaņa Pagaidu valdībai 27.06. atgriezties Liepājā, bet jūlija sākumā – Rīgā. Līdz ar to tā varēja pārņemt kontroli pār Latvijas teritoriju, kas bija atbrīvota no lieliniekiem. Beidza pastāvēt A. Niedras valdība, un ietekmi zaudēja Padomju Latvijas valdība, kas formāli vēl kādu laiku darbojās Latgalē.

Latvijas Neatkarības kara pirmais posms (11.1918.–01.1919.).

Latvijas Neatkarības kara otrais posms (02.–06.1919.).

07.1919.–11.1919.

Apvienojoties Ziemeļlatvijas brigādei J. Zemitāna vadībā un J. Baloža komandētajai 1. atsevišķajai latviešu jeb t. s. Dienvidbrigādei, jūlija vidū Rīgā tika izveidota vienota Latvijas armija, ko vadīja Armijas virspavēlnieka štābs (šajā amatā tika iecelts bijušais Krievijas armijas divīzijas komandieris Dāvids Sīmansons, amatā līdz Bermontiādes sākumam, kad viņa vietā iecēla J. Balodi). Latvijas armijā sākumā bija divas, nedaudz vēlāk jau trīs kājnieku divīzijas. 1919. gada vasarā armija iesaistījās cīņās ar Sarkano armiju Latgalē. Šajā laikā Ilūkstes apriņķī, lai iekļautu šīs teritorijas savas valsts sastāvā, ienāca Lietuvas un Polijas armijas. Notika apmēra un upuru skaita ziņā lielākās kaujas visā reģionā: 08.–09.1919. abas armijas uzbruka Daugavpilij, tikai septembra beigās poļi pilnībā atspieda Sarkano armiju uz Daugavas labo krastu, ieņemot Grīvu.

08.10.1919.–1919. gada decembra sākums

Strazdumuižas pamiers paredzēja vācu spēku izvešanu no Latvijas, tomēr vācu militārā vadība, cerot uz iespēju atsākt cīņu par Vācu Impērijas atjaunošanu, septembrī vācu karavīriem atļāva iestāties no krievu karagūstekņiem izveidotajā P. Bermonta-Avalova komandētajā Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijā (tās mērķis – Krievijas Impērijas atjaunošana). 08.10. tā pārgāja uzbrukumā Rīgai, lai nodrošinātu savu aizmuguri pirms pievienošanās N. Judeņiča komandētajai Krievijas Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijai Igaunijā.

Sākotnēji P. Bermonta-Avalova spēki, kuros vācu vienības veidoja apmēram 70 %, guva panākumus, un vienīgi ar grūtībām Rīgā izdevās apturēt ienaidnieku, kuram bija ievērojams artilērijas u. c. tehnisko līdzekļu (t. sk. lidmašīnu) pārsvars. Atbalstu ar artilērijas uguni Rīgā sniedza divi Igaunijas bruņotie vilcieni, no 15.10. – britu un franču apvienotās eskadras karakuģi. P. Bermonta akcija izraisīja nācijas saliedēšanos ap Pagaidu valdību – armijā stājās tūkstošiem brīvprātīgo.

Oktobra vidū, uzmanības novēršanai uzbrūkot pāri dzelzs tiltam Rīgas centrā, 15.10. Latvijas armija pārcēlās pāri Daugavai un ieņēma Daugavgrīvas cietoksni un Bolderāju. 11.11. pilnībā atbrīvoja Pārdaugavu, 14.11. – atsita uzbrukumu Liepājai, 21.11. – ieņēma Jelgavu un novembra beigās – visu Latvijas teritoriju. Latvijas puse neievēroja Vācijas un lielvalstu mēģinājumu pārtraukt karadarbību, Vācijai formāli pārņemot P. Bermonta-Avalova karaspēka pavēlniecību. 25.11., reaģējot uz Vācijas valdības paziņojumu par P. Bermonta-Avalova spēku pārņemšanu, Latvijas valdība paziņoja par attiecību pārtraukšanu, kas tika uzskatīts par kara pieteikumu (06.1920. parakstīts līgums par sakaru atjaunošanu).

12.1919. –11.08.1920.

Pēc uzvaras pār P. Bermonta-Avalova spēkiem valdība pieņēma lēmumu par Latgales atbrīvošanas operāciju, kam bija nepieciešams kaimiņvalstu atbalsts. Pēc neveiksmīgām sarunām ar Lietuvu decembra beigās virspavēlniecība vienojās par sadarbību ar Polijas armiju. 03.01.1920. Polijas un Latvijas spēki pārgāja uzbrukumā Dienvidlatgalē, poļiem atbrīvojot Daugavpili, bet 09.01. Latvijas armija – Ziemeļlatgalē, līdz februāra sākumam atbrīvojot visu Latgali.

Vienlaikus 1920. gada janvāra sākumā uz Maskavu devās Latvijas Sarkanā Krusta delegācija, kuras uzdevums bija noslēgt pamieru, kas tika parakstīts 30.01. (stājās spēkā 01.02.). Pēc Latvijas puses prasības tas bija slepens, un par to nezināja pat frontes vienību komandieri, tāpēc ierobežota karadarbība turpinājās līdz miera noslēgšanai 11.08.1920. Miera sarunas bija uzsāktas Maskavā 16.04., bet vasarā turpinājās Rīgā, tās bija atkarīgas arī no notikumiem Padomju Krievijas un Polijas frontē.

04. un 05.1920. karaspēka daļām Latgales frontē pievienojās jaunizveidotā Zemgales divīzija, vienlaikus aprīļa vidū Latviju atstāja Polijas karaspēks, pagaidām paliekot tikai Daugavpilī. Tas pilsētu bija spiests atstāt jūlija sākumā Sarkanās armijas ofensīvas rezultātā. Tad Latvijas spēki pārņēma tagadējās pilsētas Grīvas daļu (tolaik – atsevišķa pilsēta Daugavas kreisajā krastā) un sešus Ilūkstes apriņķa pagastus, kas bija pasludināti par piederīgiem Polijai. Jau pēc miera noslēgšanas 1920. gada septembra sākumā 12. Bauskas kājnieku pulks u. c. vienības atspieda Lietuvas armijas vienības Subates rajonā, bet oktobrī Latvijas armija ieņēma pēdējos Ilūkstes apriņķa pagastus, kurus atstāja Lietuvas armija.

Latvijas Neatkarības kara trešais posms (06.1919.–02.1920.).

Iesaistīto pušu spēki

1919. gada rudenī P. Bermonta-Avalova uzbrukuma priekšvakarā armijā bija 38 250, 01.12.1919. – 65 296, 02.1920. – 76 394 karavīri. Miera noslēgšanas dienā – 11.08.1920. – armijā bija 52 940 cilvēki (2468 virsnieki un sanitārvirsnieki, 708 kara ierēdņi, 8651 instruktori un 38 566 kareivji, kā arī 2547 personas uz brīva līguma pamata); bruņojumā – 138 lielgabali, četri bruņotie vilcieni, seši bruņu automobiļi, 23 lidmašīnas un astoņi tanki.

Krituši bija 154 virsnieki un 2875 karavīri. Lielākie zaudējumi bija cīņās pret P. Bermonta-Avalova karaspēku, otri lielākie – Latgales atbrīvošanā. Ievainoti tika 3844 karavīri, kontuzēts 241 karavīrs. Bija arī simtiem izsituma tīfa u. c. slimību upuru. Gūstā tika saņemti 5277 ienaidnieka karavīri, iegūti 42 lielgabali, 10 lidmašīnas.

Kara rezultāti

Neatkarības kara rezultātā Latvijas armija ar militāriem līdzekļiem bija izcīnījusi valsts neatkarību. Armijas panākumi nodrošināja iespēju uzsākt valsts struktūru izveidošanu un funkcionēšanu atbilstoši Pagaidu valdības mērķiem. Karš uzskatāmi parādīja Latvijas sabiedrības atbalstu neatkarības idejai.

Atspoguļojums mākslā, literatūrā un kino

Neatkarības kara notikumi plaši atspoguļoti 20. un 30. gadu literatūrā: dzejnieku Kārļa Skalbes, Jāņa Akuratera, Edvarta Virzas, prozaiķu Annas Brigaderes, Kārļa Zariņa un publicistu Edvīna Aleksandra Medņa, Aleksandra Plensnera, Artūra Krodera un Marisa Vētras darbos. Tēlaini kara norises parādītas spēlfilmā “Lāčplēsis” (režisors Aleksandrs Rusteiķis, 1930). Arhitektūrā Neatkarības kara notikumi iedvesmojuši tēlnieka Kārļa Zāles Brāļu kapu ansambļa (1936) un Brīvības pieminekļa (1935) radīšanu, kritušo karavīru un uzvaru piemiņai daudzās Latvijas vietās tika uzcelti pieminekļi. Nozīmīgi darbi bija Ludolfa Liberta ofortu apkopojums “Brīvības cīņas” (1937), Sigismuda Vidberga “Bermontiādes cikls” (1926). Kara notikumi epizodiski guvuši atspoguļojumu mākslas darbos arī pēc neatkarības atjaunošanas, piemēram, spēlfilma “Rīgas sargi” (režisors Aigars Grauba, 2007).

AVOTS: