Aija Tūna: Par objektiem, subjektiem un spārnu augšanas iespējām

Lai kā dažkārt gribētos novelt vainu uz ārējiem spēkiem, laikam jau jāatzīst, ka ikdiena mums katram ir tik strauja un interesanta, cik paši to atļaujamies piepildīt, turklāt ne tikai ar praktiskām darbībām, bet arī savu uzmanību pret notiekošo, garīgo aktivitāti, vēlmi un apņēmību būt klāt notiekošajā visos veidos un no katras situācijas paņemt tik, cik nu vien iespējams. Tas ietver pavisam vienkāršas lietas – apsēšanos pirmajās rindās semināra vai konferenču telpā, savu domu pievienošanu sarunai, negaidot pierunāšanu vai neizbēgamo kārtas pienākšanu aplī, jaunas interneta vietnes atvēršanu tūdaļ, nevis „kaut kad”, sarunas uzsākšanu pie pusdienu galda, domu grauda noķeršanu sadzīviskā situācijā utt. Līdzīgi kā asprātīgajā reklāmas rullītī, ko gadu mijā bija grūti nepamanīt: atmetot „pēc tam” attieksmi pret sevi, darāmajiem darbiem un dzīvi kopumā.

Taču paņemšana no katras situācijas tik, cik iespējams, nozīmē piebremzēšanu, klausīšanos un skatīšanos, un to nu pedagogiem dažkārt grūti paveikt. Nesen Facebook atgādināja par vienkāršām matemātikas apgūšanas metodēm*, kas bez lieliem izdevumiem pašu sagatavojamas un iesaista dažādas maņas, attīstot pirkstiņu veiklību, vizuālo uztveri, atmiņu un tā tālāk. Komentāros nekavējoties parādījās piebilde, ka jāliek klāt arī „precīza un ļoti labi uztverama skolotāja runa, tad arī dzirdes atmiņa strādās”. Jā, tā ir, bet vispirms šie ir brīži, kad skolotājs var nosacīti „atvilkt elpu un paklusēt”, ļaujot bērniem sarunāties savā starpā, vērojot un domājot – ne par matemātiku, bet katru bērnu.

Līdzīgi gadās arī pasākumos, uz kuriem skolotāji aicināti kopā ar skolēniem. Visi jūtas atbildīgi par to, lai „godam pārstāvētu” savu skolu (un taču jau arī katrs sevi), un tad nu atklājas ikdienas sadarbības kultūra. Skolotāji stāsta, ko skolēni domā un kā viņi jūtas, savukārt viņi pieņem šo situāciju kā pašsaprotamu, jo skolotāja jau zinās labāk, un pilda dekoratīvo iesaistes funkciju. Izklausās skarbi, un tā nav vienmēr, bet katra šāda reize apbēdina, turklāt ļoti bieži skolotāji paši pat neapzinās, ka atkal aizsteigušies pa priekšu pirmie. Mācīsimies piebremzēt un būt aktīvi arī citos veidos. Tā ikviens iegūs vairāk un būs mazāk to, kuri pieraduši būt par objektiem, izglītojamajiem, kuriem allaž pasaka, kas jādara un kāda ir pareizā atbilde.

Nezinu, kā mums veiksies ar lielajām pārmaiņām izglītībā, ja šī „izglītojamo” paradigma tik dziļi iesēdusies valodā un domāšanā. Ja apzināsimies, ka tas jāmaina, tad cerības pieaug; ja mierināsim sevi, ka nav jau svarīgi, kādu vārdu lieto, tad bažas saglabājas, jo - ir gan svarīgi. Ir ļoti ļoti svarīgi. Tāpēc jo skumjāk, ka jaukā un vērtīgā Andreasa Šleihera grāmatas „Četru dimensiju izglītība” izdevuma pirmais teikums runā par „izglītojamajiem”. Vai tas ir neveikls tulkojums vai paradigma? Vai mūsu skolās ir cilvēki vai objekti, pret kuriem mums ir prasības un kurus mēs dresējam ar vistrāpīgākajām metodēm?

Tik daudz pārliecinošu piemēru, kurus mēs „laikojam” sociālajos tīklos un gadu no gada uzklausām skaistās konferencēs, bet kas notiek, kad plenārsēdes beigušās un sākas ikdiena un normatīvo dokumentu dzīve? Vai atceramies Stīva Džobsa teikto – tici tam, ko dari, un mīli to, ko dari? Vai var mīlēt „darbu ar izglītojamajiem”? Nesen Izglītības attīstības centra rīkotajā seminārā vidusskolu skolēnus un pedagogus vienlīdz iedvesmoja brīnišķīgo kroņu darinātājas, fascinējošās personības Brigitas Strodas teiktais: „Nebaidies būt tas, kas tu esi. Ja tam nav vārda, izdomā to!” To ir grūti darīt, ja kāds visu laiku saka priekšā, ja visu laiku ir jāatrod pareizās atbildes, ja vērtīgs esi tikai tad, ja visu laiku esi labāks par kādu citu. Vai tur atrodas vieta mana paša vērtībai? Kā es varu būt labāks par citu, ja eju savu, vēl iepriekš neietu ceļu?

Neredzamo bērnu pieeja joprojām dziļi iesakņojusies mūsu saskarsmes kultūrā. Veikalā pārdevēja stāsta mammai vai tētim, kaut arī skaidri redzams, ka pirkuma adresāts un lietotājs būs blakus esošais bērns vai pusaudzis, kurš neveikli mīņājas no kājas uz kāju. Kuram gan patīk būt viņam, par ko runā kā par tukšu vietu? Man nē. Vecāki stāsta par viņu draugiem un kolēģiem, ārstiem un skolotājiem, un tad pēkšņi pabiksta: „nu, saki taču!”, sagaidot īsu apstiprinājumu vai noliegumu. Vēl vienu pareizo atbildi. Lai ātrāk un vienkāršāk.

Tik daudz ko darām, lai ātrāk un vienkāršāk, un tad brīnāmies un pukojamies, ka viņi neprot vai nezina to un to. Vai viņiem bijusi iespēja uzzināt un pieredzēt? Ne vienreiz, ātri un stresa, bet tā, lai izjustu, iepazītu un atcerētos? Brocēnos nu jau par tradīciju kļuvušas alternatīvās olimpiādes, un es no sirds iesaku jums painteresēties, ko un kā viņi dara. Šogad organizatori aizdomājās, ka bērniem praktiski nav iespējas pašiem bibliotēkā sameklēt grāmatu – gan saprotot, kam dzīvē noder tas sasodītais alfabēts, gan izjūtot brīnišķo sajūtu, kad tu velc roku gar grāmatu muguriņām un visa izvēle ir tavos pirkstu galos: kuru izcelt, kuru atvērt, kurā pasaulē paviesoties? Tad nu tapa uzdevums, kas sākās ar šo novada bibliotēkas pieredzēšanas brīdi un turpinājās ar dzejoļa izvēli un klases kopīgās grāmatas veidošanu. Bez pareizajām atbildēm. Ar saviem kritērijiem un saviem pamatojumiem.

* (variet ieskatīties https://www.facebook.com/ideasyestiloo/photos/?tab=album&album_id=1574437636195179)

Speciāli „Izglītbai un Kultūrai”