Latvijas karoga ceļš Kanādā – Monreāla

Kanādā ir iesākusies īpaši Latvijas simtgadei par godu darinātā Latvijas karoga godināšana.

Pirmajā svinīgajā godināšanas pasākumā Monreālas Latviešu sabiedriskajā centrā piedalījās kupls dalībnieku skaits. Klātesošos ar savu uzrunu sveica Latvijas vēstnieks Kārlis Eihenbaums. Ar priekšnesumu uzstājās Otavas un Monreālas apvienotais koris.

Esam gandarīti par atbalstu Otavas koristiem, kas mēroja tālo ceļu, lai kopā ar Monreālas dziedātājiem priecētu ar skaisto priekšnesumu. Kā arī paldies pasākuma organizatoriem un atbalstītājiem, īpaši Latvijas goda konsulam Kvebekā Robertam Klaišem, virsdiriģentiem - Andrejam Vītolam un Ērikam Jerumanim, kā arī visiem citiem darbīgajiem, kam Latvija sirdī!

Vēstnieka Kārļa Eihenbauma uzruna:

Liels paldies visiem, kas šodien šeit pulcējušies, lai godinātu mūsu sarkanbaltsarkano karogu.

Tā nu iznācis, ka atkal monreālieši ir pirmie! Apsveicu! Patiess prieks par atbalstu, ko jums sniedz otavieši un zinu, ka arī jūs parādā nepaliksiet, - jau rīt būsiet pie mums Otavā – nācijas galvaspilsētā!

Esmu pārliecināts, ka jūs jau noteikti zināt mūsu sarkanbaltsarkanā karoga stāstu, to šeit minēs vēl arī citi. Taču, kā vēsturnieks un vēstnieks gribu atgādināt pāris būtiskus faktus mūsu karoga ceļā. Mūsu karogs ir kā dzeja, kā dziesma. Tas ir dzimis no ļoti senas hronikas. Tas ir radies no tā, ko mēs tagad sauktu par literatūru, vēsturisko literatūru, no daiļrunīga stāsta seno laiku hronikā. Hronikas kā zināms ir kā dzeja, tās ir mākslas un vēstures faktu savdabīga sintēze, parasti kā varoņgaitu apraksti. Tās deklamēja mūzikas pavadībā. Tām mūsdienās ir neaizvietojama vēstures avota loma.

Mūsu karoga pirmsākums ir rodams jau 13. gadsimtā, precīzāk – 1279. gadā, hronista, to laiku vēsturnieka, ilustratīvi bagātā pārstāstā Atskaņu hronikā, - kad tolaik no Cēsīm viens brālis bruņinieks devās palīgā rīdziniekiem. Mēs šīs cīņas motīvus gan tagad neiztirzāsim. Tas ir pavisam cits, ne mazāk aizraujošs stāsts. Seno dienu hronists, Atskaņu hronikā tēlaini apraksta, ka no Cēsīm nācis šis bruņinieks ar simts karavīriem, viņiem ir bijis karogs - sarkans ar baltu, un viņš uzsver, ka tas ir latviešu karogs.

Ieklausieties, citēju: “To dzirdējuši, nāca nu ar sarkanu tie karogu, kam vidū balta josla bija. To pirmo reizi ieraudzīja pie Cēsīm, tur tas zināms nācis un letu zemē plīvot sācis, kur sievas braši zirgos jāj un vīriem darbos līdzās stāj. Tik tiešām to jums sacīt varu, ko arī šajā brīdī daru, tas letu karogs ir paties.”

Svētkos varbūt nav īsti vietā atgādināt, bet tas tomēr ir jāzina, jo zināšanas un patiesība ir spēks, ka gan tagad, gan arī jau no 19. gadsimta ir dažādas spekulācijas, kā arī mēģinājumi, šo stāstu gan dažādi interpretēt, gan skaidrot, ar acīmredzamu domu, - mazināt, noliegt, apšaubīt, lai noniecinātu, lai pazemotu.

Tā, pavisam nesen kāds “vēstures interesents” visu zinoši apgalvoja, ka Cēsu pilij blakus esošajā Riekstu kalnā dzīvojošie vendi bija slāvu cilts – tātad, tur bija senslāvu cilts un tātad arī karogs ir viņu. Nezināšana jau nav grēks, ja tā nav ar nodomu. Grēks ir nevēlēties zināt. Jau 19. gadsimtā baltvācu aprindās daudz diskutēja par to, no kurienes tad vendi cēlušies. Toreiz vēl nebija to zināšanu, kas ir tagad.

Vēstures zinātnei attīstoties, mēs tagad diezgan precīzi zinām, ka vendi, kas dzīvoja Cēsīs, Riekstu kalnā, arheologi to jau ir labi pierādījuši, ir nākuši no Kurzemes, un tā bija somugru izcelsmes cilts. Kā zināms, tad mēs latvieši esam izveidojušies uz baltu cilšu (letgaļu, kuršu, zemgaļu, sēļu) un somugru, pamatā līvu jeb lībiešu cilšu pamata. Tātad, kā dziesmā dzied - tas karogs ir mūsu! Latvijas karoga ceļa, nākamais posms ir jaunlatvieši – 19. gadsimtā, kas studē Tērbatas Universitātē, un te latviešiem jāzina, ka šī universitāte bija mūsu patiesa inteliģences kalve, kur latviešu studentu skaits bija pat lielāks nekā igauņu, jo tā bija Vidzemes, un tolaik Vidzemē bija latviešu un igauņu daļas, galvenā klasiskā humanitārā augstskola.

Tērbatas jaunlatvieši burtiski atrod, jaunatklāj šīs svarīgās vārsmas Atskaņu hronikā, kur pieminēts latviešu karogs, un tad arī uz tā pamata izraugās šīs par savām nacionālajām krāsām.

Tad nāk Pirmais pasaules karš un latviešu strēlnieku bataljonu, tad arī pulku veidošanās. Valmierā tapa pirmais šūtais Latvijas karogs, ko 1916. gadā darināja jaunā skolotāja Jāņa Lapiņa līgava. Izveidotais karogs atšķiras no vēlāko gadu un mūsdienu karoga gan ar krāsu, gan ar uz tā attēloto saulīti. 1917. gadā, Vidzemes zemes sapulces laikā, pirmoreiz oficiāli tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs.

Diskusijas par to, kādam karogam ir īsti jābūt, turpinājās un vēl ilgi nebija vienprātības. Apspriešanā iesaistījās latvieši gan tuvu, gan tālumā esošie. Bija daudz priekšlikumu un dažādu argumentu. Arī 1918. gada 18. novembra Latvijas proklamēšanas laikā, karogs bija atšķirīgs no šodien ierastā. Tam bija mūsu zināmās krāsas – sarkanā un baltā, bet to proporcijas un toņi bija citi. Proporciju atšķirību katrs var redzēt pats, aplūkojot klasisko, slaveno, vēsturisko Viļa Rīdzinieka foto. Lielāku popularitāti guva mākslinieka Anša Cīruļa karoga mets un piedāvājums ar sašaurināto balto joslu: 2-1-2. Mūsu karogs ir arī garāks nekā citi.

Šodien labi zināmā karoga karmīnsarkanā krāsa arī parādās vēlāk, kaut dzīvas diskusijas bija iepriekš. Interesanti, ka tajās iesaistījās arī latvieši ārpus Latvijas teritorijas un latvieši ar dažādiem politiskajiem uzskatiem. Tikai 1923. gada janvārī Saeima pieņem likumu par karogu, kas tad arī nosaka krāsas un proporcijas, kā mēs to zinām tagad.

Tālāk karogs pieredzēja gan brīvvalsti, gan skarbos okupācijas gadus. Droši vien, ka vai ikkatrā ģimenē ir savs stāsts, kā karogs slēpts vai ceļojis līdzi trimdā. Bija arī pārgalvji, kas pat okupācijas gados nebaidījās sarkanbaltsarkano karogu uzvilkt kādā tornī, mastā vai priedē.

Līdz ar Atmodu Latvijā atgriezās arī karogs. Karogs bija ļoti nozīmīga, trešās atmodas sastāvdaļa. Bija 1988. gads, vēl nebija atjaunota Latvijas Republika. Karogu publiski starptautiskā pasākumā 1988. gada jūlijā lietoja folkloras festivālā “Baltica”. Tad tieši Cēsis, vieta no kurienes karogs nācis, bija pirmā pilsēta Latvijā, kur atkal 1988. gada oktobrī tornī pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Kopš tā laika tas ir tur. Karogs, ko godinām šodien, arī nāk no Cēsīm.

Ceļš, kādu ir izgājis Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, ir vienreizējs - nav daudz tautu un valstu, kam ir tāds skaists stāsts. Tas patiesi ir kā dziesma, kā dzeja. Tas ir mūsu karogs!

Mūsu karogs ir mūsu spēka avots un pamats. Tas ir mūsu tautas un mūsu zemes saules mūža apliecinājums un garants. Tas māca mums atbildību, neatkarīgi no vietas, zemes, kur dzīvojam, kādā profesijā strādājām, ko darām, bet vienmēr mācāmies, mācāmies arī no mūsu karoga stāsta. Nekad neaizmirsīsim to!

Edvarda Virzas vārdiem sakot: “Līdz ar sauli saules mūžu tavai tautai dzīvot būs!”

Preses kontaktiem:

Latvijas vēstniecība Kanādā
Adrese: 350 Sparks Street, Suite 1200,
Otava, Ontārio, K1R 7S8, Kanāda
Tālr.: +1 613 238 6014
Fakss: +1 613 238 7044
E-pasts:Lūdzu, ieslēdziet Javascriptu, lai redzētu e-pasta adresi!