LNVM rīko diskusiju Bulduru konferences un citu nozīmīgu 1920. gada notikumu izvērtēšanai

1920. gada 4. augustā sākās Baltijas valstu konference ("Bulduru konference"), kas Rīgā un Rīgas jūrmalā norisinājās līdz 6. septembrim. Tā bija pirmā lielā un reprezentatīvā starpvalstu konference Latvijā, kurā piedalījās jaundibinātās reģiona valstis (Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Ukraina). Līdzīgā formātā, lai apspriestu savstarpējās sadarbības iespējas, jauno valstu diplomāti jau bija tikušies Helsinkos 1920. gada janvārī, arī martā Varšavā.

Baltijas valstu konference Bulduros. 1920. gada 3.-4. septembris. Konferences priekšsēdētājs Kārlis Ulmanis centrā, vicepriekšsēdētājs Zigfrīds Anna Meierovics sestais no kreisās. Fotogrāfs Martiņš Lapiņš. Ārlietu ministrijas arhīvs

Bulduru konferences rīkošana bija Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica iniciatīva. Tā mērķtiecīgi un ar gana lielu vērienu tika īstenota 1920. gada augustā, kad Bulduru viesnīca-kazino uz mēnesi kļuva par sarunu un diskusiju vietu visdažādāko jautājumu apspriešanai – no vispārīgiem reģiona valstu sadarbības jautājumiem līdz kopīgiem centieniem kultūrā un mākslās, pievēršoties pat tādām specifiskām tēmām kā sanitārās normas vai noziedznieku izdošanas kārtība.

Plašākas politiskas vienošanās panākt neizdevās – tās izplēnēja valstu savstarpējās pretrunās. Lai gan jaunās valstis it kā vienoja kopīgs liktenis – atbrīvošanās no Krievijas impērijas –, šķēršļus radīja gan Polijas un Lietuvas nesaskaņas, gan Somijas atturība, gan citas problēmas. Vienošanās vieglāk bija panākt konkrētajos, praktiskajos jautājumos, taču lielākā daļa no vairāk nekā divdesmit konferences rezolūcijām un 11 konvenciju projektiem dzīvē netika realizēti.

Tomēr 1920. gada augusta notikumi ir izšķiroši svarīgi – gan vēsturiski, gan arī simboliski. Bulduru konference bija iespēja Latvijas ārlietu veidotājiem parādīt sevi, un arī 11. augustā noslēgtais miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju bija jaunas lappuses pāršķiršana nule dibinātās valsts dzīvē.

Neatkarības karš bija noslēdzies, jauncelsmes ideālu gaisotnē sparīgi notika valsts iekārtas, saimniecības, sociālo jautājumu risināšana, bēgļu atgriešanās dzimtenē, Latvija gana pārliecinoši bija pieteikusi sevi arī starptautiskajā politikā. Kā ar jauncelsmes gaidām 1920. gada jūlija beigās rakstīja Jānis Akuraters: "Nekas no sabrukušā, nekas no Āzijas verdzības idejām nedrīkst mūs tumšot. Ir viegli un tīkami tad stāvēt Eiropas tautu priekšā elastīgiem, tīriem, atsaucīgiem un priecīgiem, jo mēs esam rītdienas tauta un rītdienas valsts." (Jāņa Akuratera rakstu "Latvijas valstssaturs" pilnībā varat lasīt šeit).

Lai izvērtētu Bulduru konferences un citu 1920. gada notikumu nozīmi, 25. augustā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs rīko diskusiju "Jauncelsmes ideāli".

Tajā piedalīsies vēsturnieki Dr. habil. hist. Aivars Stranga, Dr. hist. Ēriks Jēkabsons, Mg. hist. Krišjānis Brakovskis, mākslas vēsturnieki Dr. art. Ginta Gerharde-Upeniece un Dr. habil. art. Ojārs Spārītis. Sarunā un viedokļu apmaiņā, ko vadīs žurnālists Eduards Liniņš, lūkosim ieskatīties gan Bulduru konferences norises virzienos no politikas līdz kultūrai, gan arī plašāk paraudzīties uz 1920. gada norisēm reģionā, jauncelsmes ideāliem, kā arī to, kuri no tābrīža sadarbības mērķiem politikā, militārajā jomā, diplomātijā, kultūras jomā turpmākajos gados piepildījās un kuri – palika "uz papīra".

Pasākuma apmeklējums klātienē, ievērojot pulcēšanās noteikumus, būs iespējams tikai ar iepriekšēju pieteikšanos pa tālruni 67221357 līdz 24. augustam, video tiešraidē – muzeja Facebook lapā, ierakstā – www.lnvm.lv.