Nacionālā bibliotēka simtgadi atzīmēs ar izstādi "Neredzamās bibliotēkas"

Latvijas valsts simtgades svinības turpinās, un šajā gadā savas nodibināšanas simtgadi svinēs vairākas Latvijai svarīgas izglītības un kultūras institūcijas – Latvijas Universitāte, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija un Latvijas Mākslas akadēmija, Latvijas Nacionālais arhīvs, kā arī Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Izstādē "Neredzamās bibliotēkas" lasītājs pāri laikam varēs sastapt bibliotēku veidotājus

Augusta pēdējā dienā Nacionālās bibliotēkas visiem publiski pieejamajā pamatstāvā tiks atklāta Nacionālās bibliotēkas jubilejas izstāde “Neredzamās bibliotēkas”. Tās ir muižu, biedrību, mācību iestāžu reiz mērķtiecīgi veidotas bibliotēkas, kuru krājumi pēc Pirmā pasaules kara vai kādos citos vēstures griežos kļuvuši par bezsaimnieka mantu.

"Šo bibliotēku liktenis ir dažāds – dažas no tām ir neatgriezeniski zudušas, dažas izvestas no Latvijas uz neatgriešanos, dažas mums ir iespēja aplūkot kā citu valstu bibliotēku nozīmīgu daļu, bet vairākas no vēsturiskajām bibliotēkām ir kļuvušas par Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma pamatu, tikai lasītājs nenojauš, ka dažkārt šķir lappuses, ko grāmatā licis iesiet kāds vācbaltu muižnieks vai savai bibliotēkai iegādājusi kāda no agrīnajām biedrībām Latvijas teritorijā," teikts izstādes koncepcijā.

Vēstot par "neredzamajām bibliotēkām", tās izvēlētas pēc reģionālā principa, no katra Latvijas novada pa vienam stāstam, un pirmais no tiem būs par Rīgu.

Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrība aktīvi darbojās, krāja rokrakstus, muzeja priekšmetus, pieņēma grāmatu dāvinājumus vairāk nekā simt gadus. Biedrībai bija sava izcila bibliotēka, kas tās ziedu laikos – no 1890. līdz 1939. gadam – atradās Vecrīgas sirdī, Rīgas Doma ansamblī, kurā Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēkas vajadzībām, līdzās Rīgas pilsētas muzejam un bibliotēkai, tika uzcelta īpaša piebūve.

Ceļvedes šajā un nākamajos "neredzamo bibliotēku" stāstos ir izstādes veidotājas: Kristīne Zaļuma, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra pētniece, un Inga Surgunte, Latvijas Nacionālās bibliotēkas pastāvīgās ekspozīcijas "Grāmata Latvijā" vadītāja, taču izstādes radošā komanda, protams, ir daudz plašāka.

"Šī ideja radās Gustavam Strengam un man, Ingai Surguntei, – domājām, kādus jaunus stāstus varētu piedāvāt apmeklētājiem bibliotēkas simtgades izstādē. Šķita, ka ierasti stāsti par bibliotēkas vēsturi un darbiniekiem jau izstāstīti. Tad Gustavs atcerējās, ka bibliotēkā ir tādi dziļumi, kas vēl ir maz atklāti, bet ir ļoti fascinējoši. Sākumā izvēlējāmies vairāk tēmu, bet šobrīd esam palikuši pie vēsturiskajiem krājumiem, kas ir fiziski atrodami un pētāmi mūsu ēkā," stāsta Inga Surgunte.

Ap to laiku, kad dzima valsts bibliotēka pēc kara beigām, sabiedriskās bibliotēkas radās arī daudzās pilsētās un pagastos, apkopojot, piemēram, pamestās grāmatas. Publiska bibliotēka nozīmē, ka tā ir pieejama jebkuram, bet sabiedriskā bibliotēka paģēr noteiktu filtru cilvēkiem, kas var izmantot tās krājumu, skaidro pētnieces. Piemēram, tolaik sabiedriskās bibliotēkas ir dažādās biedrībās un augstskolās.

Viens no izstādes vēstījumiem ir atgādinājums, ka, lai arī Latvijas Nacionālā bibliotēka svin simt gadus, tā ir mantojusi daudz senākas lasīšanas tradīcijas Latvijas teritorijā.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgades jubilejas izstādes "Neredzamās bibliotēkas" koncepcijā vēstīts, ka izstāde būs trīs zālēs, trīs izstādes daļās.

Pirmā būs atgādinājums par izcilām bibliotēkām, kuru krājumi vairs neatrodas Latvijā. To starpā Rīgas Jezuītu kolēģijas bibliotēka, kas tagad atrodas Zviedrijā, Upsalas universitātē, Rūjienas mācītāja Gustava Bergmaņa bibliotēka, kas nu mīt Tartu Universitātes bibliotēkā Igaunijā, Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības bibliotēka, kas aizceļojusi uz Poliju, un Rīgas Politehnikuma bibliotēka, šobrīd daļa no Ivanovas apgabala bibliotēkas Krievijā.

Pēc radītās zaudējuma un tukšuma sajūtas pirmajā zālē, nākamā zāle jau ir lepnuma pilnais stāsts. Stāsts par Latvijas Nacionālās bibliotēkas vēsturiskajiem krājumiem, kurā iekļautas arī nākamās cikla tēmas – Karla fon Bēra dzimtas bibliotēka, kas atradās Popes muižā, Aleksandras fon Mēdemas Zaļās muižas bibliotēka, Leonīda fon Pālena bibliotēka Iecavas muižā - kopumā 14 nosaukumi.

Kā atklāj izstādes veidotājas, - bija vēlme radīt sajūtu par atkāpšanos laikā, uzburot gan muižas bibliotēkas atmosfēru, gan sabiedriskās bibliotēkas gaisotni. Apmeklētājs varēs sastapties ar grāmatām, kuras pēc ilgiem laikiem būs savstarpēji sastapušās, un izzināt arī to cilvēku likteņus, kas šīs bibliotēkas veidojuši.

"Mēs gribam savest kopā Nacionālās bibliotēkas lasītāju, kurš, piemēram, pasūta muižas grāmatu, un to cilvēku, kurš šo grāmatu ir iegādājies, lasījis, ielīmējis tajā savu ekslibri, nodevis saviem bērniem, ar savām rokām rūpējies par šo grāmatu," stāsta veidotājas.

Arī izstādes logo saglabāts roku motīvs – kā atgādinājums, ka ikkatrai grāmatai pieskārušās rokas, kas to iespiedušas, iesējušas, rūpējušās par to, lai 21. gadsimta lasītājs savukārt šo sējumu varētu paņemt savās rokās.

Izstādē cenšas radīt "auglīga dārza" sajūtu

Kas tad īsti tiks izstādīts, kā neredzamās bibliotēkas kļūs redzamas? Kristīne Zaļuma un Inga Surgunte saka, ka te būs gan cilvēkstāsti un fotogrāfijas, gan izstādīti atsevišķi izdevumi, arhīvu materiāli, taču, runājot par sabiedriskajām bibliotēkām, viņām īpaši gribējies radīt – Kristīne Zaļuma izmanto cita grāmatu vēstures pētnieka Jāni Krēsliņu lietoto apzīmējumu – to "auglīga dārza" sajūtu. Parādīt plauktus, pilnus ar grāmatu muguriņām, kas rāda īpašnieka gaumi, krājēja entuziasmu.

"Mani visvairāk pārsteidza, cik bagātīga kultūras dzīve bija šiem cilvēkiem, kas veidoja savas bibliotēkas. Šis piesātinātais dzīvesveids aizgrābj, tāpat kā stāsti, ko Kristīne stāsta darba grupā. Iedomājoties, ka Varakļānu grāfs dodas garā ekspedīcijā pa Itāliju, raksta dzeju, raksta dažādus apcerējumus, publicē vairākas grāmatas, nodarbojas ar zinātniskajiem eksperimentiem – un tas viss notiek Varakļānos!" stāsta Inga Surgunte.

Viņa uzskata – šāda pieeja piešķir dziļumu skatienam, ar kādu nolūkojamies uz kultūras mantojumu – ne tikai bibliotēkām, bet arī dažādām dabaszinātņu kolekcijām, ēkām un tamlīdzīgi.

Projekta ietvaros izstādes veidotāji sadarbojās ar partneriem reģionos, un atklāj, ka cilvēki nereti brīnījušies, ka pētnieces meklē tukšu vietu parkā, kur bijusi pils ar bibliotēku. Taču viņu lepnums par kultūras mantojumu ātri pielipis arī vietējiem iedzīvotājiem. Līdz ar to var droši teikt – šī nav tikai Nacionālās bibliotēkas izstāde, tā ir veidota kopīgi ar cilvēku grupām, kas dzīvo un pēta savu pagātni šajās vietās.

"Varētu jau pētīt tikai grāmatas," saka Kristīne Zaļuma, un līdz šim lielākoties tāda prakse arī ir bijusi. "Bet mums gribējās to pilnības sajūtu, to dzīvi, jo bibliotēkas – ne muižas, ne biedrību bibliotēkas –, tās jau nekad nav kalpojušas tikai kā krātuve, tās bijušas noteiktas dzīves jomas centrs.

Izstādes veidotājas stāsta – bieži vien uz Nacionālās bibliotēkas krājumu cilvēki skatās no šaura redzesleņķa, domājot vien par grāmatām. Taču krājumā ir arī piemiņas albumi, kartes, sīkiespiedumi, gravīras un grafikas – arī izstādē šie priekšmeti iekļauti, tāpat numismātikas un dabas kolekcijas.

Doma muzejs glabājis galvaspilsētas kultūras vēsturi kopš 13. gadsimta

Daļa no pētniecības procesa bija doties uz vietām, kur šīs bibliotēkas atradušās. Piemēram, Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēka atradās pārbūvētajās Doma baznīcas klostera telpās, piebūvē virs krustejas. Šobrīd tur saimnieko Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.

"Mūsu muzejs kādreiz bijis Doma muzejs Rīgā, un Doms glabā Rīgas kultūras vēsturi jau kopš 13. gadsimta. Kādreiz šajā objektā strādāja viena no vecākajām biedrībām – Krievijas Baltijas provinču vēstures pētītāju biedrība. Šī biedrība dibināta 1834. gadā un pastāvējusi līdz 1939. gadam," skaidro muzeja krājuma vadītāja Anita Gailiša.

Biedrības statūtos paredzēta gan zinātniskā pētniecība, gan bibliotēkas veidošana. 1891. gadā, kad Rīgas Domam tiek uzbūvēta jauna piebūve, tiek nodibināts Doma muzejs, kurā tiek apvienota Domā jau mītošā Rīgas pilsētai dāvātā Rīgas ārsta Nikolaja Himzela kolekcija ar Vēstures un senatnes pētītāju un citu biedrību krājumu. Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrība kļūst par šo vērtību pārzinātāju līdz pat 1936. gadam.

Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrība savā ilglaicīgajā pastāvēšanā bija sakrājusi ievērojamu grāmatu krājumu, ap 70 000 sējumu, kam pēc Neatkarības cīņām, ap 1919. gadu, pievienojās arī Vidzemes bruņniecības bibliotēkas senās, īpaši retās grāmatas, ap 9 tūkstoši sējumu.

Pētnieks informāciju par grāmatu var iegūt tikai no apvāka

Inga Surgunte mudina pētnieci Kristīni Zaļumu atklāt, kā viņa gūst informāciju par grāmatām. Labi, grāmatas nosaukumu, autoru mēs varam uzzināt titullapā, bet šai titullapā atrodas arī bibliotēku krājumu zīmogi, dažādas atzīmes, ko zinātājs nolasa kā saistītu tekstu.

Piemēram, Kristīne Zaļuma atšķir otru, mazāko no līdzpaņemtajām grāmatām; nē, pat neatšķir - zinātājam grāmata informāciju par sevi sāk stāstīt jau ar tās vāku, iesējumu.

“Pirmajā brīdī šķiet, ka šis varētu būt biedrības iesējums. Katram kolekcionāram bija īpašs veids, kā viņš iesēja savas grāmatas,” stāsta Kristīne Zaļuma. Viņa rāda grāmatu, kas atradusies Vidzemes Bruņniecības bibliotēkā un ap 1920. gadu nokļūst Baltijas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības krājumā. Šīs bibliotēkas ekslibri zīmējis Ādolfs Hildebrants, slavens vācu mākslinieks, un uzcītīgie bibliotekāri iepriekšējo – Bruņniecības bibliotēkas – ekslibri ir noplēsuši. Grāmata izdota 1804. gadā. Tas ir stāsts par ceļojumiem pa Vidzemi tā laika stilā.

Baltijas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēka beidz pastāvēt 1939. gadā

Mēs sākām šo stāstu par Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgadi uz tādas svētku nots. Beidzies 1. pasaules karš, bezsaimnieka manta, pamestie grāmatu krājumi tiek atkal atgriezti sabiedrības lietošanā, nokļūstot publiskajās, tostarp jaundibinātajā Latvijas Valsts bibliotēkā. Taču stāsts par Baltijas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības ārkārtīgi vērtīgā krājuma turpmāko likteni varbūt īsti neiederēsies šai pacilātajā noskaņā, saka Kristīne Zaļuma. Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrība, tās bibliotēka pastāv līdz 1939. gadam -- tas ir gads, kurā noslēdzas vācbaltu repatriācija, kurā valda Kārļa Ulmaņa autoritārisms.

Ar likumu tolaik tiek likvidētas visas biedrības. Doma muzejs Rīgā nedaudz izcēlās pārējā kultūras ainā, jo uzsvēra vienoto Livonijas ideju un visu vācisko, un jaunajai valstij tas šķita nepieņemami, stāsta Zaļuma.

Līdz tam Doma muzeja īri maksā baznīca, vēlāk – pilsēta. Kad beidzās valsts finansējums, muzejs nīkuļoja, pārtiekot no sponsoru finansējuma.

1936. gadā Doma muzeju nodeva pilsētas Izglītības pārvaldes pārziņā, pārdēvējot par Rīgas pilsētas vēsturisko muzeju. Līdzšinējo muzeja īpašnieku, vēstures un senatnes pētītāju, vairāk nekā simts gadus pastāvējušās biedrības statuss pēkšņi kļuva neskaidrs.

1939. gadā biedrībai vēl deva iespēju aizvest uz Austrumprūsiju manuskriptus, kalendārus un citas krājuma vienības. Galu galā no tā, kas palika Nacionālās bibliotēkas pārvaldībā, ieguvēji esam mēs visi, jo - kas to lai zina, kas ar krājumu būtu noticis, ja visas šīs bagātības būtu aizvestas uz Austrumprūsiju.

31. augustā Latvijas Nacionālās bibliotēkas jubilejas izstādē ''Neredzamās bibliotēkas'' Vēstures un senatnes pētītāju biedrības Nacionālās bibliotēkas krājumā esošās grāmatas no dažādām bibliotēkas krātuvēm atkal sapulcēsies vienuviet.

Avots: www.lsm.lv