Dainis Īvāns: No 4. maija uz 18. novembri

Dainis Īvāns,
Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs
Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks

1918. gada 18. novembris, kad proklamēta Latvijas valsts, un 1990. gada 4. maijs, kad tā atjaunota, visspilgtāk apliecina Latvijas esību. Savstarpēji saistītas dienas. Pieminot vienu, jādomā par otru. Abās koncentrējusies un piepildījusies latviešu valstsgriba. Abās īstenojušies pragmatiskam vērotājam šķietami nepiepildāmi sapņi. Rudens un pavasaris. Bez pirmās nebūtu iespējama otrā. Bez otrās neatgūtu pirmo.

Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti pēc "Deklarācijas Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņemšanas pie Augstākas Padomes (tagad Saeimas) ēkas. Fotogrāfs Uldis Pāže. Latvijas Nacionālais arhīvs.

Uzvara

1918. gada 18. novembra pēcpusdienā Rīgas pilsētas Otrajā teātrī (mūsdienās Latvijas Nacionālais teātris) Latvijas valsts dzimšanu klātienē vēroja daži simti latviešu politisko partiju un Tautas padomes pārstāvju, arī citi sabiedriskie darbinieki. Negaidītā, dažam labam arī nesaprotamā ziņa plašāku publiku sasniedza relatīvi lēni – ar laikrakstu, telegrammu, nedaudzo liecinieku un vēstuļu starpniecību. Priekšā gan bija pāris gadus gara bruņota cīņa par neatkarību, kas prasīja vairākus tūkstošus upuru.

1990. gada 4. maijā katrs Latvijas iedzīvotājs radio un televīzijas tiešraidē varēja sekot līdzi Latvijas Tautas frontes izlolotās Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņemšanai.

Nekad agrāk un nekad vēlāk Daugavas krastos nav redzēts tik daudz laimīgu, starojošu cilvēku, tāds prieka asaru lietus. Kā asni no sniega un sala pieblietētās zemes pretī pavasara debesīm ar uzvaras zīmē Victory izstieptiem pirkstiem cēlās ļaužu roku jūra. 45 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām 4. maijs kļuva par Latvijas Uzvaras dienu! Otro – pēc uzvaras 1919.–1920. gada Neatkarības karā.

Gribējās ticēt, ka okupācijas vara, kas gadu desmitiem grāva Latviju ar masu deportācijām, komunistisko genocīdu, Padomju šovinismu, indivīda un nācijas tiesību ignoranci, varmācīgu sociālistisko industrializāciju un kolektivizāciju, beidzot uzveikta. Ne fiziski. Okupācijas armija un PSRS Baltijas kara apgabala štābs Rīgā vēl pāris gadus palika. KGB tāpat. Darbojās Latvijai naidīga Latvijas Komunistiskā partija, bet tās paspārnē Interfronte, dažādas PSRS Konstitūcijas un "darbaļaužu" aizstāvības komitejas, PSRS armijnieku biedrības. Vissavienības rūpnīcas turpināja stutēt padomju militārismu un draudēt ar streikiem. Latviešus ar ierastiem apvainojumiem "buržuāziskajā nacionālismā", "fašismā", "nepateicībā" bombardēja Maskavas propagandisti. Arī Latvijas Republikas Augstākajā Padomē sevi pieteica prokremliska, Latvijai naidīga, par neatkarību nebalsojušo deputātu frakcija "Līdztiesība".

Padomju smacenis vēl neļāva brīvi elpot. Tomēr plecus iztaisnoja pazemoto pašapziņa. Uzvaru pār nomāktību un bezcerību guva dziļš, iekšējs dzīvotspēks. Kolektīvo apziņu pārņēma sapratne, ka vienīgā iespēja izdzīvot ir atgriešanās pie 1918. gada 18. novembra Latvijas, lai ko tas arī maksātu.

Pārliecība

4. maija Uzvaras mītiņš, ko 11. novembra krastmalā pēc liktenīgā balsojuma organizēja Tautas fronte, tikai stiprināja iekšējo, ar padomju realitāti kontrastējošo pārliecību, ka turpmāk Latvijas likteni lemsim tikai Daugavas krastos.

Tajā brīdī nevarēja pareģot, ka mūs gaida pāris gadu ilga nevardarbīga cīņa ar vardarbīgu ienaidnieku, ar diviem apvērsuma mēģinājumiem un upuriem. Nebija garantijas, ka neatsāksies masu deportācijas, brīvdomīgo vajāšana, iznīcināšana. Kā liela kara vai epidēmijas apstākļos – valdīja neskaidrība vai tikai blāvas nojausmas par nākamo dienu. Skaidra bija tikai pārliecība, ka mūsu ideālais mērķis ir 1918. gada 18. novembra republika.

Tagad vai nekad, kas nozīmēja – būt vai nebūt savā zemē pie minoritātes sliekšņa novestai tautai. Optimistisko "tagad" un cerīgo "būt" 4. maijā izvēlējās 138 no 201 jaunievēlētās Augstākās Padomes deputātiem. Nedaudz vairāk nekā nepieciešams, lai pat saskaņā ar okupācijas varas uzspiesto Latvijas PSR Konstitūciju to legāli, atbilstoši nevardarbīgas cīņas labākajiem paraugiem, atceltu un atjaunotu pirmskara Latvijas Satversmi. Liktenīgā lēmuma pieņemšanai līdzi sekoja vai visi Latvijas vēsturē lielākā "garaspēka karaspēka" – Tautas frontes – atbalstītāji. Mājās, darba vietās, ceļā. Pie Augstākās Padomes nama Jēkaba ielā tūkstoši gavilēdami sveica ikviena deputāta PAR.

Starp Latvijas Augstākās Padomes goda viesiem bija 11. martā neatkarību pasludinājušās Lietuvas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis. Lietuva tobrīd piedzīvoja PSRS ekonomisko blokādi. PSRS prezidents Mihails Gorbačovs pieprasīja Lietuvas neatkarības deklarācijas "iesaldēšanu". Tajā pašā laikā viņš droši vien apzinājās, ka līdzīgu sankciju paplašināšana attiecībā pret Latviju jo sāpīgi atspēlēsies pašas Maskavas centralizētajai, grīļīgajai ekonomikai. Sekodami Lietuvai un "neiesaldēdami" arī savu Neatkarības deklarāciju, mēs šajā argumentu un ideju karā ar Kremli tikai ieguvām. Radikālākā no iespējamajām reakcijām uz totalitāra režīma iegribām izrādījās pareizākā. Pārliecību, ka mierīga, nepiekāpīga atbrīvošanās no Padomju impērijas ir iespējama, stiprināja Baltijas solidaritātes apziņa, kā arī līdzšinējie Latvijas Tautas frontes panākumi, ejot parlamentāro ceļu uz neatkarību.

Deklarācijas spēks

Laika posmam no 4. maija līdz 18. novembrim visprecīzāk atbilstu parlamentārās revolūcijas apzīmējums. Tās ietekme uz šodienu un nākotni pagaidām vēl nav nedz īsti pētīta, nedz novērtēta, nedz apjēgta. Tas būtu nākotnes politologu, vēsturnieku, juristu, sociālantropologu, tautsaimnieku uzdevums. Valsts politiskā, tiesiskā, sociālā, kulturālā un saimnieciskā atjaunošana unikālā veidā risinājās divu paralēlu varu – PSRS un Latvijas Republikas – konfrontācijas apstākļos pie praktiski slēgtām robežām, ko kontrolēja KGB jeb Padomju čekas robežapsardzības karaspēks. Par laimi, ar savu brīvās pasaules pieredzi un zināšanām talkā nāca latviešu trimdas pārstāvji. 4. maija deklarācijas projektu sagatavoja tolaik Vācijā dzīvojošais jurists, tagadējais Latvijas Valsts prezidents Egils Levits. Deklarācijas pilnveidošanā vēlāk iesaistījās Augstākās Padomes deputāti: Romāns Apsītis, Rolands Rikards, Vilnis Eglājs, Andrejs Krastiņš, Tālavs Jundzis, Aivars Endziņš. To apsprieda, precizēja, laboja Augstākās Padomes Tautas frontes frakcija, izkonkurējot visus citus priekšlikumus. Starp tiem bija gan sapņojumi par jaunas Latvijas valsts dibināšanu, atsakoties no 18. novembra Republikas pēctecības un pilsonības pārmantošanas, gan "brīva Padomju Latvija brīvā Padomju Savienībā", gan Igaunijas Augstākajai Padomei līdzīgs lēmums – noteikt tikai pārejas periodu sarunām par neatkarību, lielāku lomu piešķirot Igaunijas Pilsoņu kongresam. Izšķiršanos par labu Egila Levita koncepcijai veicināja gan notikumi Lietuvā, gan šī dokumenta veiksmīgā izstrāde, pamatojoties uz starptautiskām tiesībām un vēsturisko patiesību. Deklarācijas stūrakmens bija 18. novembra valsts kontinuitātes ideja.

Liela nozīme izrādījās Latvijas Tautas frontes, Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas kustības "Sajūdis" PSRS Tautas deputātu panāktajam balsojumam (PSRS deputātu kongresā Maskavā 1989. gada Ziemassvētkos) par Baltijas valstu iznīcinošo Hitlera un Staļina pakta slepeno pielikumu nelikumību kopš to parakstīšanas brīža 1939. gada 23. augustā. Kremļa uzstājīgo prasību apturēt Latvijas Neatkarības deklarācijas darbību vai pakļauties PSRS Konstitūcijā deklaratīvi paredzētai "izstāšanās" procedūrai droši varējām noraidīt, tagad atsaucoties arī uz PSRS likumdevēju.

4. maija deklarācija kļuva par stipru, padomju propagandas nesatriecamu un Latviju pašiedvesmojošu vairogu. Lakonisks, tālredzīgs un programmatisks dokuments, kas ļāva nešaubīties par izvēles pareizību, iedrošināja to ņemt vērā arī vislielāko draudu brīžos.

Padomju līderi par Latvijas Neatkarības deklarācijas saturu nekad un nekādās diskusijās neielaidās. Ko gan, izņemot demagoģiju, tie liktu pretī? 1990. gada 17. aprīlī toreizējais Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilnis Bresis, Tautas frontes valdes loceklis Ilmārs Bišers un es kā Tautas frontes priekšsēdētājs ar to iepazīstinājām PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu. Sekoja atbilde: "Tauta to nepieņems un jūs gāzīs!"

Gāzēji atradās. Pēc 4. maija Augstākās Padomes ēkai uzbruka gan civilās drēbēs pārģērbušies padomju karaskolu kursanti, gan nemaskējušies padomju armijnieki, gan komunistu uzburtā Vislatvijas glābšanas komiteja, čekas provokatori.  Tikai ne tauta. Jau 23. aprīļa Vislatvijas visu līmeņu deputātu sanāksmē Daugavas stadionā ap astoņiem tūkstošiem tautas priekšstāvju atbalstīja Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Lai atbildība balsot par nākamo paaudžu brīvību būtu vēl nelokāmāka, Tautas fronte 3. maija agrā rītā savus deputātus aicināja dot svinīgo solījumu Mātei Latvijai Rīgas Brāļu kapos –latviešu strēlnieku un Neatkarības kara uzvarētāju, Latvijas moku ceļus gājušo veļu piemiņas priekšā. 

Vai mums vajadzētu taisnoties par savu eksistenci un skaidrot nedzirdīgajiem, ka arī mūsu tautai uz šīs pasaules ir savas neatņemamas tiesības? Mūsu laiks bija pienācis. 4. maija deklarācija izgaismoja mūsu "mūžīgo 18. novembri".