Skola, telefons un deja. Par dejas izrādi “3D par telefoniem”

Latvijas valsts simtgades programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros tiek īstenots Olgas Žitluhinas un laikmetīgās dejas mākslinieku apvienības “ĀRĀ” projekts “3D par telefoniem”.

Tas notiek automātiski, tekstā parādoties vārdam “skola” un “telefons”, pat ja tā ir dejas izrādes anotācija, – pēkšņi neapzināti ieslēdzas iekšējais skeptiķis. Un, lai cik dīvaini tas būtu, arī iekšējais bērns, kurš nobola acis, jau gatavs saņemt pamācību. Domājams, šī reakcija ir pazīstama daudziem, kas izgājuši divpadsmit klases vispārizglītojošās skolās. Tikai pēc mirkļa saprāts mani atsauc atpakaļ pie realitātes, un es apzinos, cik ātri pāris tik vienkāršu un populāru vārdu iedarbina manī šādu dīvainu mehānismu. Mani iepriecina šis mazais notikums, kas man atklāj bieži sastopamu uzvedības šablonu un ļauj to analizēt. Turklāt kļūst acīmredzami, ka šīs izrādes mērķauditorija nav tikai bērni un jaunieši, bet arī – urrā! – pieaugušie, tostarp skolotāji.

Es devos kopā ar izrādes komandu uz kādu skolu un piedzīvoju divas izrādes pēc kārtas ar divām dažādām skatītāju grupām. Jāsaka, ka dejotājiem tas ir izaicinājums. Lai veiksmīgi izveidotos kontakts ar katru skatītāju grupu, dejotājiem jāpārslēdzas, jāsāk viss kā no baltas lapas un jādarbojas kā psihologiem – jāizvērtē atmosfēra un noskaņa, ar kādu jaunie cilvēki ir atnākuši.

Dejotāja Eva Kronberga: “Man tas bija arī izturības treniņš. Galīgi nebija viegli gandrīz katru dienu braukt ārpus Rīgas un rādīt izrādi. Dažviet bija jārāda četras reizes pēc kārtas. Tas prasa katru reizi ieiet klasē kā pirmo reizi, pamanīt to, ka katrā klasē bērni atšķiras, un spēt tam pielāgoties. Bērni ir patiesi, jo īpaši mazākās klasēs skaidri var noteikt, vai izrāde ir bijusi laba. Ja bērni iesaistās un ir jūtama enerģētiskā līdzdarbošanās, tad esam veiksmīgi nospēlējuši izrādi. Ļoti svarīgs ir izrādes sākums, ar kādiem vārdiem Jānis [Putniņš, dejotājs] aicina jauniešus pievienoties izrādei. Viņš veiksmīgi atradis savu formulu, kā jau izrādes sākumā likt saprast, ka tā nebūs lekcija par telefoniem.”

Man ļoti paveicās – es novēroju ne tikai izrādi, bet arī pašus skatītājus. Ķerot bērnu un jauniešu iespaidus komentāros, sejas izteiksmēs, neapzinātos žestos, sapratu, ka viņi ir neatņemama izrādes sastāvdaļa, kas nosaka tās gaitu.

Dejotāja Alīna M.: “Šo izrādi pavisam īpašu padara skatītāji – bērni.”

“3D par telefoniem” veidota kā sociāls dejas projekts, kura galvenais mērķis ir ar laikmetīgās dejas mākslu pievērst uzmanību mobilo tālruņu ietekmei un veidot drošu telpu diskusijai par to starp pieaugušo un jaunieti. Performancē tiek piedāvāts domāt par kustību un ķermeņa valodu kā par komunikācijas veidu, kas neiekļauj sevī runu. Kā atzīmē idejas autore horeogrāfe Olga Žitluhina, mobilie telefoni ir ieņēmuši tik lielu lomu mūsdienu sabiedrībā, ka pat deja nevar palikt vienaldzīga.

Šī izrāde ir unikāla ar to, ka negaida viesus, bet mākslinieki paši brauc tur, kur viņus aicina ciemos, – uz Latvijas skolām. Darbība notiek parastos klases kabinetos, mēbeles netiek speciāli pārkārtotas. Dejotāji lielākoties darbojas “skolotāju vietā” – pie tāfeles. Šoreiz tie bija Jānis Putniņš, Eva Kronberga un Arina Buboviča, projekta komandā ietilpst arī dejotāja Alīna M. Šis dejas projekts pastāv jau vairākus gadus, un šosezon vien, periodā no septembra līdz decembrim, tika uzņemts skolās 70 reizes.

Dejotājs Jānis Putniņš: “Manuprāt, šis projekts ir īpašs ar savu pieejamību. Jauniešiem Latvijas nomalēs, ciemos un mazpilsētās laikmetīgā deja un māksla bieži nav pietiekami pieejama. Man šķiet interesants process, kurā profesionāli mākslinieki spēj sasniegt jauniešus – lai gan tas notiek “brīvprātīgā piespiedu kārtā”, tomēr lielai daļai Latvijas jauniešu šī ir burvīga iespēja sastapties ar mākslas formu, ko tie iepriekš nav redzējuši.”

Procesā sajūtos kā pētnieks, kurš eksperimentā vēro, kā, vienam reaģentam ietekmējot otru, veidojas ķīmiska reakcija. Un vēl kāda reakcija! Burbuļojoša, aktīva, neparedzama, ar skaņu un kustību efektiem, krāsaina, vārdu sakot – ļoti vitāla. Manā pieredzē šī ir vienīgā reize, kad laikmetīgās dejas izrādes radītos iespaidus un ietekmi varēja redzēt un dzirdēt uzreiz, paralēli norisei. Bērniem un jauniešiem vienmēr ir ko teikt, īpaši, kad dota “zaļā gaisma”. Performances laikā viņiem bija dota iespēja izpausties dažādos veidos – dejot kopā ar māksliniekiem, ieslēgt savu mīļāko dziesmu telefonā, izteikt savas idejas un domas par piedāvāto tēmu. Iespējams, jaunieši savā ikdienā dara tās pašas lietas, bet ir liela atšķirība – darīt pēc paša gribas vai pēc pieaugušā aicinājuma un skatītāju priekšā. Tai pašai darbībai – dziesmas ieslēgšanai – uzreiz tiek piešķirta cita kvalitāte un vērtība.

Kad telpā ik pa laikam iestājās klusums, es vēroju skatītāju grimases, kas reizēm bija drošākas par vārdiem. Kas viņus saistīja vairāk – vai tā bija laikmetīgā deja ar īstiem lidojumiem un kritieniem un neierastām ķermeņa kustībām? Vai tas, ka izrāde notika vidē, kas saistās ar citiem noteikumiem? Vai tomēr azarta un gandarījuma sajaukums, “atkožot” visus neverbālos vēstījumus un atrodot kopīgu valodu ar māksliniekiem? Varbūt identificēšanās ar performances varoņiem un pēc izrādes sekojošā saruna bez moralizēšanas? Lielākā vai mazākā mērā katrs no šiem punktiem iedarbināja skatītājos neviltotu vēlmi reaģēt uz notiekošo un reflektēt par to.

Alīna M.: “Bērni paši visu ļoti labi zina un saprot; kad viņiem dod iespēju uz sevi paskatīties no malas, viņi par redzēto sāk aktīvi diskutēt.”

Izrāde neko neliedz, nebiedē, nekritizē, jo galu galā arī paši mākslinieki izmanto telefonus. Drīzāk viņi piedāvā veidus, kā izvērtēt jebkuru jautājumu – šoreiz tā ir telefonu izmantošana, citreiz, iespējams, jaunietis spēs ieraudzīt plašāk kādu citu savas dzīves situāciju, tās ietekmi un sekas – gan pozitīvas, gan negatīvas. Būt apzinātiem ir jāmācās. Kāpēc lai mācību process nenotiktu arī caur mākslu un laikmetīgo deju? Šajā izrādē neko netēlo un nepārspīlē, tas ir patiess stāsts par mūsdienu dzīvi, uzbūvētu ap telefonu, un par izvēlēm, kas mums katram tiek dotas pa velti.

Arina Buboviča, dejotāja: “Pēc manām domām, mums trāpījies visgodīgākais un “vistīrākais” skatītājs, kam dzīves bagāža vēl nav liela, tā tikai krājas; mūsu rokās ir iespēja palīdzēt viņiem sakrāt vairāk pozitīvu, aizraujošu, vērtīgu emociju un atmiņu.”

Autore: Marija Saveiko

Lūk, ko jaunieši saka par “3D par telefoniem”:

“Vecie cilvēkie ir realitātē, jaunie nav.” Talsu 2. vidusskola

“Telefons jāatstāj mājās, lai baudītu dzīvi.” Jelgavas 1. internātpamatskola

“Mēs redzējām sevi, savas emocijas.” Daugavpils Būvniecības tehnikums

“Redzējām tuvību, draudzību, internetu.” Līgatnes novada vidusskola, 5. un 8. klases skolēni

“Mazāk pievēršam uzmanību apkārt. Noslēdzamies no citiem.” Lizuma vidusskola, 7., 8., 9. klases skolēni

“Besī, ka māsa aug tā, kā es neaugu. Telefonā ir “connection” ar tiem, kuri nav blakus. Cilvēki paliek mazkustīgāki un imunitāte novājinās.” Murjāņu sporta ģimnāzija

“Cilvēks ir pazudis telefonā. Telefons vajadzīgs, lai sekotu mūsdienām.” Aizupes pamatskola

“Jūsu priekšnesums bija ļoti interesants un patiess. Lika padomāt, vai vispār ir jēga tik lielu laiku no savas dzīves patērēt virtuālajā pasaulē.” Staļģenes vidusskola, 7.a un 8.a klases

Avots: dance.lv