Jaunā poļu fotogrāfija izstādē “Identitātes problēmas”

Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2018 ietvaros Cēsu Izstāžu namā būs apskatāma jaunā poļu fotogrāfija izstādē “Identitātes problēmas”.

Poļu fotogrāfija atrodas pagrieziena punktā. Tai ir problēmas ar identitāti. Gadu desmitiem fotogrāfija ir dokumentējusi tautas vēsturi − gan sarežģīto, gan dramatisko −, taču tagad diezgan negaidīti tā izkritusi no ritma. Vairs nav ne nepieciešamības, ne vajadzības pēc kultūras kodola stiprināšanas, liecināšanas par noziegumiem un slaktiņiem, varoņdarbiem vai sūrā darba opozīcijā. Pat visparastākais mežonīgā kapitālisma mainīgās pasaules bilžu klikšķināšanas žests šķiet neautentisks.

Šajā kontekstā nacionālistiskā kņada izskatās pēc dziļākas problēmas, pēc simptoma, kas liecina par identitātes tukšumu, kas ir pārņēmis poļus pēc komunisma krišanas, “vēstures beigām” un eirointegrācijas panākumiem. Polija, polietes un poļi, poliskums, kas fotogrāfijā tika daudzināts pēdējo 180 gadu laikā, joprojām ir aktuāls, taču izskatās, ka jaunākās paaudzes intereses koncentrējas uz ko citu. Šīs ir arī vispārzināmas tehnoloģiska rakstura izmaiņas – digitālie mediji, sociālie portāli, kā arī dženderisma ienākšana. Jā, vecā labā poļu fotogrāfija parasti bija vīrietis, kas azartiski cīnījās par poliskumu, par mākslu, par to, kas ir būtisks, un, rau, pat visbūtiskākais! Jaunā poļu fotogrāfija ir sieviete instagramā ar foto aparātu, kas pievēršas sev tuvām un intīmām lietām, bet tāpat arī vispārcilvēciskā rakstura jautājumiem, kuri attiecas uz visiem, ne tikai uz poļiem.

Vēl pirms desmit gadiem sievietes fotogrāfijā varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, no kurām starptautiskus panākumus guvusi faktiski viena – Aneta Gžeščikovska (no 70. gadu paaudzes, bet iepriekšējās paaudzēs pirmajās vietās izvirzījās, protams, Zofija Kuļika). Šodien sieviešu-mākslinieču, − kuras veiksmīgi piedalās izstādēs, publicē savus darbus un saņem apbalvojumus − saraksts ir daudz garāks, un, kas vēl svarīgāk, lielākā daļa vēl nav pat trīsdesmitgadnieces: Veronika Gensicka (Weronika Gęnsicka), Anna Gžeļevska (Anna Grzelewska), Jūlija Kriviča (Yulia Krivich), Anna Orlovska (Anna Orłowska), Joanna Pjotrovska (Joanna Piotrowska), Viktorija Vojcehovska (Wiktoria Wojciechowska), Justina Vežhovecka (Justyna Wierzchowiecka), Magdalena Vivrota (Magdalena Wywrot), nu, un, protams, dalībai izstādē uzlūgtās Irena Kalicka, Zofija Kraveca un Marta Zgerska. 

Ieskatoties jaunākajā poļu fotogrāfijā, nevar nepamanīt attālināšanos no politikas jeb politiskuma pārformulēšanu pēc principa “privātais ir publiskais”. Politiskais virzītājspēks tiek pārcelts uz indivīda dzīvi, uz ikdienas cīņu ar ķermeni, ar vidi, ar tuviniekiem un svešiniekiem.

Fotogrāfijas dokumentē attīstības procesu, bieži vien terapijas procesu vai procesu, kas atsaucas uz terapiju. Šo sieviešu komunikatīvā māksla izmanto fotogrāfijas potenciālu, fotogrāfijas, kas tiek saprasta ne tik daudz kā ierāmēta bilde pie sienas, bet gan dažādu jēgu saziņas un sarunu platforma. Kas es esmu? Ko domāju? Ko vēlos? Tie ir jautājumi, kurus mākslinieces bieži uzdod sev un arī skatītājiem.

Cita raksturīgā īpatnība nenoliedzami ir estētikas īpatnības un paša mākslas darba pārdefinēšana. Fotogrāfija vairs nav analoga, drīzāk tā dažreiz mēdz būt analoga. Analogais ir viens no slāņiem, kas tiek pakļauts apstrādei, sintēzei un sublimācijai. Mākslas darbs zaudē kontūras, sākumu un beigas, lai kļūtu par procesu, kas ir cieši saistīts ar mākslinieces dzīvi un biogrāfiju. Attēlam nemaz nav jābūt tik ļoti stabilam, to var nedaudz arī izkustināt un tas nebūt nenozīmē, ka tā vairs nav fotogrāfija. Gadās, ka pats fotogrāfijas iedarbinātais process ir svarīgāks par rezultātu. Fotogrāfija ir ne tikai attēli, bet arī perfomance, diskusija, komentāri, terapija, attiecības.

Kārtējā mūsdienu fotogrāfijas raksturīgā īpatnība ir aiziešana no fotoattēla indeksikālā rakstura. Visu ir iespējams konstruēt, apstrādāt, izmanīt un inscenēt. Un fotogrāfijas robeža vairs nav realitāte, un vēl jo vairāk ne Polija, bet gan mākslinieces fantāzija.

No 5. aprīļa Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros Rīgā, Liepājā, Cēsīs,  Daugavpilī un Tartu (Igaunija) norisināsies starptautisks laikmetīgas mākslas notikums “Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2018”, piedāvājot apmeklētājiem plašu izstāžu, performanču, simpozija, diskusiju un meistarklašu programmu.

Šogad biennāle pievēršas pašizpratnes jautājumiem – kas mēs esam un kas izvēlamies būt laikā, kad sociālā, politiskā un kultūras dinamika piedāvā arvien jaunas pārtapšanas iespējas. Izvēlētais biennāles nosaukums "I Like Your Face", izmantojot sejas metaforu, izceļ komplicētos identitāšu un nozīmju veidošanas procesus. 

Paldies izstādes atbalstītājiem un sadarbības partneriem: Valsts kultūrkapitāla fonds, Cēsu novada pašvaldība, Polijas Republikas vēstniecība, Hibnerstudio, Rixwell Hotel Konventa Sēta, AS “Antalis”, Lux Express, DSV - Global Transport and Logistics, mediji arterritory.com, lsm.lv, Latvijas Radio 1, Radio NABA, laikraksts “IR”, interneta žurnāli “Punctum”, “Satori”.

Dalībnieki: Irena Kalicka (Irena Kalicka, PL), Zofja Kraveca (Zofia Krawiec, PL), Mateušs Sarello (Mateusz Sarello, PL), Marta Zgerska (Marta Zgierska, PL)

Kuratori: Inga Brūvere (LV), Adams Mazurs (Adam Mazur, PL)

Attēls: Marta Zgerska, Mateušs Sarello. “Garden III”

www.rpbiennial.com