Dokumentālās filmas "Katra diena simtgadē – gadalaiki" pirmizrāde

18. novembrī, Latvijas valsts pasludināšanas 101. gadadienā, kinoteātrī "Splendid Palace" pirmizrādi piedzīvos unikāla režisores Dzintras Gekas veidotā dokumentālā filma "Katra diena simtgadē – gadalaiki". 

Filma sastāv no četriem cikliem: "Ziema", "Pavasaris", "Vasara", "Rudens". Tā tapusi, iemūžinot katru aizvadīto dienu 2018. gadā, laikā, kad Latvija atzīmēja savas pastāvēšanas simtgadi.

Sākot ar Jaungada nakti 1. janvārī, kad cauri salūta un šampanieša pudeļu paukšķu skaņām pasaulē ierodas pirmais Latvijas simtgades bērns, filmas centrā atrodas cilvēks un viņa stāsts. Filmējot katru dienu, dažkārt pat ar vairākām kino kamerām, raugoties uz norisēm dabā, laukos un pilsētvidē, indivīda, ģimenes un sabiedrības dzīvē, operatoriem caur kinokameras aci pamazām izdevās notvert dažādos pretmetus: skaisto, skaudro, dižo, bezjēdzīgo, komisko un absurdo.

Stāstā par ziemu iesākas svētku noskaņā. Izrotātā Rīga un svinētāji, centrāltirgus un skrejošie pircēji, bērni - vingrotāji, kuriem ir silti pašā janvāra spelgonī. Ceļotāji vilcienā, gaidītāji tramvaja pieturā, katrs iegrimis savā stāstā. No ekrāna uzvirmo vīraka smarža, kad redzam Pareizticīgo ziemassvētkus, un aukstums, kas nepieciešams, lai darinātu Jelgavas ledus skulptūras. Izrādās, ar motorzāģi var gāzt gan ledus gabalus, gan kokus. Un dzimšanas diena vienā dienā ir gan lācenei Ilzīte, gan maestro Raimondam Paulam. Virmo uguns – lai ceptu maizi, lai darinātu Nameja gredzenu, lai atcerētos Barikādes. Izstāžu atklāšanas un gleznas, kuras pacelt drīkst tikai ar baltiem cimdiem rokās. Pelde ledusaukstā ūdenī un turpat līdzās grezni posušies cilvēki Mākslas akadēmijas karnevālā. Vai kāds spēj iedomāties cik brīnišķīgas maskas top tālu prom Rēzeknē? Mazie un lielie slēpotāji Žagarkalnā un meitene, kas slido uz aizsaluša dīķa ledus līdzās telēnam. Kurš mūsdienās vēl atceras tikko izslaukta piena garšu? Un turpat līdzās zīme “Stāt! Aizliegta teritorija” un operators mūs ieved cietumā. Redzam, cik pašaizliedzīgi strādā ārsti. Bērnu prieki un izbailes teātra izrādes laikā, deja no izrādes "Zelta zirgs", kad sākumā pat īsti nav izprotams, kas ir dejotāji. Un izrādās, ka tepat Latvijā arī ziemas laikā ir oāze – Mārupes siltumnīca, kuru kupenas gandrīz ierakušas, bet siltumnīcā kā kosmosa kuģī zied pirmie gurķu stādi. Dziesmu svētki – biļešu kārotāji un tukšā, vēl neuzbūvētā Mežaparka estrāde. Baletdejotājas rozā puantēs Centrālajā dzelzceļa stacijā, augstās modes modeles uz "mēles" un pirms došanās uz tās. Pārtapšanas brīnums arī Alvja Hermaņa izrādē "Dieviņš pillā". Un sāpju pilnais 16. un 25. marts, Lidijas Doroņinas-Lasmanes atmiņu mirklis, tukšie māju logi, skursteņi, kas kūp, bet kuru saimnieki vairs neatgriezīsies.

Filmas veidotāji saklausīja šīs unikālās balsis, iemūžinot gan spilgtas personības, gan cilvēkus, kas dažādu iemeslu dēļ kļuvuši par attālinātiem vērotājiem, gan tos, kas izveidojuši savu individuālo mikropasauli vai gluži pretēji - apvienojušies kopienās, pārstāvot noteiktus priekšstatus, ideālus.  

Ideja par filmu režisorei Dzintrai Gekai radās kopā ar filmas operatoru Viktoru Grībermani. Kā stāsta Dzintra Geka: "Tā bija vēlēšanās iepazīt Latviju, apliecināt Latviju un mīlēt Latviju. Pārsteigt skatītāju ar neparastiem stāstiem, ieraudzīt ikdienā nepamanīto un negaidīto. Būt dažādās Latvijas vietās – pilīs un būdiņās, cietumā un Saeimā, bērnudārzā un karnevālā. Skatīties uz visu subjektīvi, jo gan es, gan Viktors esam Rīgas kinostudijas audzēkņi, izauguši ar poētiskā dokumentālā kino stilu, tādu arī izvēlējāmies šīs filmas vizuālo un satura koncepciju."

Sākotnēji ieplānotā 91 minūti ilgā filmas koncepcija pazuda, kad režisore kopā ar montāžas režisoriem Andru Doršs, Artu Ģigu, Armandu Zvirbuli un Madaru Didrihsoni sāka pārskatīt uzfilmēto materiālu. Šķita, informācijas ir tik daudz, ka būtu netaisnīgi to neparādīt, tādēļ šobrīd materiāls tika sadalīts četros gadalaikos. Šo filmas vizuālo vēstījuma paspilgtina komponista Pētera Vaska skaņdarbs "Gadalaiki", kur četri izcili Latvijas pianisti - Grigorijs Osokins, Vestards Šimkus, Reinis Zariņš, Rihards Plešanovs – reizi ceturksnī spēlē šo skaņdarbu.

Šī filma būs laika liecība arī nākamajām paaudzēm, taču jāatceras, ka tajā ir fiksēti noteikti laiktelpas punkti - tie, kas vienā kadrā priecājas, šodien var būt noskumuši, un otrādi, bet mežs, pār kuru aust pavasarīga saule, šodien jau var būt izcirsts. Dzīvojot brīvā Latvijā, katram ir gan sava brīvestība, gan nebrīvestība, un visam pāri – atbildība līdzcilvēku, Dieva priekšā, tādēļ filmas veidotāji aicina ne tikai uz skatīšanos, bet cer, ka filma pamudinās arī uz pārdomām par savas klātbūtnes nozīmi un nozīmīgumu.

Biļetes uz pirmizrādi: 8.00 EUR, skolēniem, studentiem un pensionāriem, uzrādot apliecību - 6.00 EUR