Izglābt vienu dzīvību nozīmē izglābt visu pasauli – Žaņa Lipkes varonība filmā “Tēvs Nakts”

Taisnīgākie starp tautām – šādi dēvē cilvēkus, kas Otrā pasaules kara laikā, riskējot ar savām un savu ģimeņu dzīvībām, glāba nacistiskā režīma vajātos cilvēkus – ebrejus. Arī Žanis Lipke, īstajā vārdā Jānis, un viņa ģimene iemantojuši šo pagodinājumu, jo no drošas nāves viņi izglābuši vairāk kā 50 cilvēku.

Godinot Lipkes ģimenes drosmīgo un nesavtīgo rīcību, tapusi filma “Tēvs Nakts”, kas pirmizrādi piedzīvos 25. oktobrī.

Kas bija Žaņa drosmes pamatā – azarts, pārgalvība, spīts vai pienākums pret savu tuvāko? Lipkes dzīvesstāstu un viņa rīcības motīvus palīdz atklāt Lolita Tomsone – Žaņa Lipkes memoriāla direktore.

1935. gada tautas skaitīšanā Latvijā apkopota informācija par 93 479 ebreju, gandrīz puse – 40 tūkstoši – dzīvo Rīgā. Vācu okupētajā Latvijā bija palikuši ap 75 tūkstošiem ebreju. Pēc kara dzīvi bija vien  7 – 8 tūkstoši. Vairāk nekā piecdesmit no viņiem izglāba Žanis Lipke, riskējot ar paša un savas ģimenes drošību. 

“Otrais pasaules karš bija tāds Bībeliskas katastrofas laiks. Gan visā pasaulē, gan Eiropā un Latvijā tas bija cilvēces un cilvēcības izzušanas brīdis, īpaši tādēļ, ka nezini, kam vari uzticēties. Lai gan Žanis Lipke organizēja cilvēku glābšanu, viņa draugam, pirmajam izglābtajam ebrejam Haimam Smoļanskim, nācās apliecināt, ka Žanim var uzticēties. Žanis kopā ar sievu Johannu gan nesa uz geto ēdienu, gan mēģināja citādi cilvēkiem palīdzēt, rādot, ka viņiem nav vienaldzīgs ebreju liktenis.

Lipkes izglābtie cilvēki kā koki sazaro un salapo tālāk viņu ģimenēs un dzimtās, tas pamato arī filmas ideju – izglābjot vienu dzīvību, tu izglāb visu pasauli,” stāsta Lolita Tomsone.

Lai nacistu okupētajā pilsētā atrastu darbu, kas viņam palīdzētu arī ebreju glābšanas plānos, Žanis pabeidza gaisa aizsardzības kursus vācu komandantūrā Rīgā. Drīz pēc tam Žanis sāka strādāt “Luftwaffe” noliktavās, tā saucamajos Sarkanajos Spīķeros pie Centrāltirgus. Noliktavas atradās netālu no Rīgas geto, kur par palīgstrādniekiem tika nodarbināti arī geto ieslodzītie. Žanis ātri iemantoja priekšniecības uzticību un bija atbildīgs par ebreju nogādāšanu no geto uz darbu un atpakaļ. Šādi apstākļi bija labvēlīgi, lai Lipke pakāpeniski un mērķtiecīgi izvērstu vērienīgo okupācijas režīma vajāto ebreju glābšanas misiju. 

Pirmos no Rīgas geto izglābtos ebrejus Žanis slēpa dažādās Rīgas centrā izvietotās pagaidu slēptuvēs. 1941.-1942. gada ziemā cilvēku izmitināšana Rīgas slēpņos un paša mājā kļuva pārāk bīstama. Pēc 1941. gada 31. novembra un 8. decembra masu slepkavībām Rumbulā jeb “akcijām”, Žanis saprata, ka geto ieslodzītajiem draud nāve un ir jāveido jaunas un drošas paslēptuves. Lipke nolēma izveidot slēptuvi zem sava malkas šķūņa, kas atradās turpat blakus mājai. 1942. gada janvārī ģimene un izglābtais Haims Smoļanskis pašu spēkiem pa nakts tumsu izraka pirmo bunkuru, un pašā sākumā tajā mita apmēram 4 cilvēki. 1942. gadā izraktais bunkurs līdz ar pirmo atkusni sabruka. Uzreiz pēc tam Žanis kopā ar izglābtajiem izbūvēja jaunu, daudz pārdomātāku bunkuru. 

Bunkuram bija divas ieejas – vienu no ārpuses nosedza suņubūda, pa otru varēja bēgt uz tuvējo gravu, ja slēptuve tiktu atklāta. Žanis Lipke, izveidojot bunkuru savas mājas pagalmā, nezināja, cik ilgi cilvēkiem būs tajā jāslēpjas. To, cik ilgs būs karš un kāds būs tā iznākums, nezināja neviens. Tāpēc Lipke centās slēptuvi iekārtot tā, lai tajā paslēptie cilvēki nejustos pilnībā atrauti no ārpasaules – viņš tiem nesa gan avīzes, gan grāmatas, bunkurā tika ierīkota pat elektrība un apgaismojums, atnests radio. Elektrību izmantoja arī kā signālu – kāds no Lipkes ģimenes to izslēdza, tā ziņojot bunkurā paslēptajiem par svešinieka tuvošanos. Bunkura iemītnieki tika apgādāti arī ar ieročiem, lai nepieciešamības gadījuma varētu aizstāvēties. Saprotams, ka dzīve šaurībā un neziņā par to, kas varētu notikt, cilvēkiem bija liels emocionāls un garīgs pārbaudījums. Dzīve stresa apstākļos reizēm noveda pie savstarpējiem konfliktiem.

“Žaņa Lipkes memoriālā ir redzama burtnīca ar Lipkes jaunākā dēla Ziga zīmējumu, kurā attēlots bunkurs, cilvēks, lāvas, daži trauki, krēsls un arī ierocis. Zīmējuma kreisajā apakšējā stūrī var sazīmēt salīkušu cilvēku, kurš iet pa bunkura izeju. Šī ir unikāla liecība, kas pēc aptuveni 70 gadiem tika atrasta Lipkes mājas bēniņos un saglabājusi īstenības attēlojumu, vērotu bērna acīm,” tā Žaņa Lipkes memoriāla direktore.

Arī Žaņa Lipkes sievas Johannas ieguldījums cilvēku glābšanas misijā ir neatsverams. Slepus no kaimiņiem, pārkāpjot vācu noteiktās normas atļauto piecu vistu vietā, Johanna savā mājsaimniecībā audzē dučiem vistu, pīļu, tītaru, zosu un trušu, kā arī cūku un kazu, kas kara laika bada apstākļos varēja pabarot bēgļus un ļāva Lipkes ģimenei slepus nest ēdienu cilvēkiem slēptuvēs, geto un koncentrācijas nometnēs. Johannai pašai bija gan mājlopi jānokauj, gan jāgatavo ēst kā savai ģimenei, tā arī cilvēkiem bunkurā. Visai bieži Johanna kopā ar jaunāko dēlu Zigi brauca pāri Daugavai uz ostu, lai no turienes vestu virtuves ēdienu atliekas mājlopiem. Tirgū viņa pārdeva olas un varēja iepirkt tabaku, lai izkaisītu to dārzā pie slēptuves un pārmeklēšanas laikā nacistu suņi izglābtos cilvēkus nesaostu. Johanna labi saprata, ka viņas ģimene iesaistīta bīstamā darbā, bet citādi rīkoties nav varējusi. Johannas atmiņā neizdzēšami bija iespiedušies asiņainie skati no Rīgas geto, nogalināto cilvēku ķermeņi. Vēlāk Johanna savās atmiņās, kuras 1990. gadā iemūžināja izcilais ebreju izcelsmes kinorežisors Hercs Franks, stāsta, ka viņa ar Žani būtu slēpuši cilvēkus, cik vien ilgi to vajadzētu. Abi nosprieduši, ka, ja vien šie cilvēki izdzīvos, arī viņi abi paliks dzīvi. Jautāta, vai viņa ar Žani ir bijusi laimīga, Johanna atbildēja: “Ļoti, laimīgāku es nevaru atrast.”

“Katram no izglābtajiem cilvēkiem ir savs īpašais stāsts. Ebreju glābšanā iesaistījās gan Žaņa draugi, gan paziņas, piedāvājot savu palīdzību transporta, nepieciešamo papildu pārtikas krājumu, apģērba un pagaidu slēptuvju nodrošināšanā.  Viņš atrada uzticamus cilvēkus, kas gan Dobeles pagasta lauku mājās, gan Rīgas pagrabos bēgļus nosargāja,” pauž Lolita Tomsone. 

Par paša paveikto kara laikā Žanis Lipke stāstīt nemīlēja. No padomju varas puses nekāda atzinība par ebreju glābšanu nesekoja. Gluži pretēji – Lipkes mājā Valsts drošības komiteja vairākas reizes meklēja izglābto ebreju zeltlietas, bet pašu pratināja, neticēdami, ka Žanis cilvēkus glāba nesavtīgi. Žanis pats uzskatīja, ka tas, ko viņš izdarījis, ir cilvēka pienākums. Ja kāds jautāja: „Žani, cik cilvēku tu esi izglābis?” viņš vienkārši atbildējis: „Es neesmu skaitījis. Ko vajadzēja, tos glābu. Ko varēju, tos glābu, es neskaitīju.” Par Lipkes cilvēkglābēja aicinājumu izteiktas ļoti dažādas versijas – minēts gan personīgs nicinājums pret vācu okupantiem, gan avantūrisms, gan tas, ka Žanis vienkārši bijis neparasti labs cilvēks. 

Dāvja Sīmaņa filma “Tēvs Nakts”, kas pēta Žaņa Lipkes drosmes un pašaizliedzīgās rīcības noslēpumu, pirmizrādi piedzīvos 25. oktobrī kino “Citadele”.

Filmas radošajā komandā ietilpst režisors Dāvis Sīmanis, kurš scenāriju veidojis kopā ar Matīsu Gricmani, producenti Gints Grūbe, Antra Gaile un Inese Boka-Grūbe, māksliniece Kristīne Jurjāne, operators Andrejs Rudzāts, montāžas režisors Andris Grants un grima māksliniece Sarmīte Balode. Galvenās lomas filmā atveido Artūrs Skrastiņš, Ilze Blauberga, Matīss Kipļuks, Mihails Karasikovs, Milena Gulbe, Toms Treinis un Štefens Šoimans (Steffen Scheumann). Pašaizliedzīgās ģimenes locekļus atveidos Artūrs Skrastiņš (Žanis Lipke), Ilze Blauberga (Johanna Lipke) un Matīss Kipļuks (Lipkes jaunākais dēls Zigis).

Filma tapusi programmā „Latvijas filmas Latvijas simtgadei”. Filmas tapšanu atbalsta Nacionālais Kino centrs un ES programma “Radošā Eiropa MEDIA”.